when in Rome, do as romans do!

ja tu attopies zooloģiskajā dārzā, uzvedies kā mērkaķis, jo savādāk viņi tevi apmētās ar savām kakām. tu neko šeit nevari mainīt - katra dzirksts ir savā ceļaposmā un tu apzinies, ka nav iespējams viņus stumt vai bremzēt - tā iedomāties būtu traki muļķīgi. nekādā veidā tu nevari mazināt savu diskomfortu, viņus steidzinot, un viņus bremzēt tev pat nevarētu ienākt prātā. tad ko... kāda, vispār, varētu būt tava ietekme uz savu diskomfortu - to, ka tu eksistē, pieredzi, jūti? tu zini, ka nekāda. tad kā menedzēt savu samsāru? nemenedžēt, jo tas tikai vairotu tavu nepatiku būt. lai mazinātu mocību, tev ir jādara nekas - jāatslābst, jāuztrenējas negribēt menedžēt savu nepatiku būt, bet tas ir garš ceļš, jo tu pieredzi programmu, kas tevi spiež gribēt neciest pat pavisam neaprakstāmos, nesaprotamos veidos.