Šeit pagalmā starp abām kopmītnēm atrodas volejbola laukums, kas vasarā ir diezgan aizņemts, tak no visa miesta brauc jaunieši un spēlē bumbu. Visā visumā lieliska padarīšana, vieni mētā bumbu, citi turpat zālītē laiskojas, dzer alu, arī pamētā bumbu. Vispār forši. Žēl, protams, ka es tāds asociāls un avolejbolisks radījums, bet arī redzēt ir jauki.
Nu bet, stāsts par ko citu.
Miestā ir arī diezgan daudz citādas ādas krāsas un reliģiskās piederības jauniešu, kas arī spēlē volejbolu. Tad nu ir tā, ka, pirms pokera sēžot uz palodzes un vērojot saulrietu pār baznīcu torņiem, ir gadījies vairākreiz ilgāk par desmit minūtēm lūkoties uz iepriekšpieminēto volejbola laukumu, kad tur spēlē tikai iepriekšpieminētie jaunieši. Un tagad nāk mans ne uz ko nepretendējošais antropoloģiskais pētījums un secinājums - viņi nevar ne minūtes 3 normāli spēlēt. Tas ir limits. Tad viņi ķeras viens otram pie rīkles. Ja, jā, burtiski. Viens uzskata, ka ir kas nelabs nodarīts, pateikts, bumba ne tā atsista/neatsista, otrs vai nu ko saka pretī vai nē, bet tas ir sekunžu jautājumus. Vai nu no vienas tīkla puses zibensātrumā ir otrā pusē un nu tik mušīs nost to nelieti, vai arī ar gārdzošu rēcienu klūp krāgā komandas biedram, starpības nekādas. Pārējie tikmēr: 1) aktīvi mēģina novērst konfliktu; 2) skatās un nedara neko. Nē, bļaustās, domājams, visi.
Nu, ja, man kā valodniekam tak interese par šo parādību tikai viena un tā arī nupat atausa atmiņā. Mēs, miermīlīgie, lādzīgie, neagresīvie pokerspēlmaņi [kuru starpā ir arī vienotrs tumšākas krāsas indivīds] nokristījām šito padarīšanu par džihād-volejbolu.