печально быть антисоциальным -

no turienes, ko sauc par pieredzi. Skepse ir šaubas vieglā formā, attiecīgi tu savas pieredzes vai tās trūkuma gadījumā neesi pārleicināts par iznākumu kā tādu. Vot tev skepse. If-then nestrādā ar pietiekamu above average rezultātu.

(Reply to this) (Thread)

skepse ir vājas pareģošanas spējas? vāja spēja izveidot jaunu priekštatu, vai tas nav saistīts? tas ir, priekštatu var izveidot, bet jamais iekrāsots ar neticamības garšu. un ja tā, tad vai var šo skepsi izlobīt no priekštata un lietot vienu pašu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē. Ibo izlobīt Tu vari kaut kodolu no rieksta, ja saproti par ko es saku, bet skepse ir dabiskas šaubas, kuras balstītas uz pieņēmumu, ka informācijas ir par maz, lai novērtētu jebkuru lietu pozitīvi.
Jaunu priekšstatu izveido pēc šaubu rašanās, ja redzi šaubu cēloņa tādu vai savādāku risinājumu.
Piemērs - šaubos, ka tā čiksa ēd tikai vārītus zirņus.
čiksa apēd zirņus, šaubas izgaist. Rodas jauna pieredze - šī čiksa ēd vārītus zirņus. Šaubu cēlonis - nebiji redzējis jamo ēdam vārītus zirņus.

Poņal? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ok. tas kas mani interesē ir, ka tad kad tu iedomājies, kā čiksa ēd zirņus, tu to iedomājies neatkarīgi no tā vai viņa konkrētā brīdī ēd vai neēd. kā nākas, ka netiek sajauktas šaubīgās iedomas ar nešaubīgām?

starp citu tiek, ļoti daudzi cilvēki tic tam, par ko dzirdējuši tikai stāstus un samērā nepamatotus stāstus.

kā var vienā mirklī noticēt? kapēc tas notiek tik ātri?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

read this shit:
http://www.butterfliesandwheels.com/badmovesprint.php?num=12

http://www.reallyt.com/product_info.php?cPath=21_27&products_id=67

(Reply to this) (Parent)

Skepse rodas pārbaudot, vai dažādi modeļi nav savstarpēji pretrunīgi.

(Reply to this) (Thread)

skepse tak var būt arī bez modeļa. var apšaubīt pat modeļu esamību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Var, protams, pieņemt, ka viss, kas notiek galvā ir "īsta manta", "realitāte", nevis tikai modelis, kas kaut kādā veidā vienkāršoti apraksta "īsto realitāti", bet tas šajā gadījumā galīgi nav svarīgi. Ja ir skepse, ja ir šaubas, tad ir arī kāds (iedomāts vai īsts) objekts vai objekti, par ko šīs šaubas ir. Nevar šaubīties par neko (ja netici, pamēģini). Ir vienalga, vai šaubu objektus sauc par modeļiem, versijām, informāciju vai kā savādāk - no tā nemainās veids, kā strādā šaubas.

Man šķiet, ir tā:
Pieņemsim, ka sākumā bērnam galva ir gandrīz tukša. Šādā gadījumā bērns bez skepses uztver visu informāciju, ko viņam sniedz, un sakrāmē to savā paurī. Ja cilvēks uzņem pinīgi jaunu informāciju, ko nav nekādi iespējams sasaistīt ar galvā jau esošu informāciju (jo galva ir tukša), tad nav arī nekāda pamata rasties šaubām, jo nekur netiek atrastas pretrunas.
Vienā brīdī viņš piefiksē, ka mamma par konfektēm saka kaut ko vienu, tētis saka kaut ko citu, bet paša pieredze liecina, ka viss ir vēl savādāk. Viņš kādu brīdi šaubās (varbūt arī visu mūžu), patur prātā visas versijas, līdz kādā brīdī pieņem, ka viena no versijām ir vislabākā, un iekļauj to savā pasaules izpratnes modelī kā pašsaprotamu lietu, kas nozīmē, ka ja turpmāk kāds viņam pajautās "konfekti gribi?", atbilde viņam uzreiz būs gatava, bez šaubīšanās.
Cilvēks ar laiku sāk arī piefiksēt, kurš bieži melo un piečakarē, bet kurš ir uzticams informācijas avots.

Šaubas parādās tad, kad cilvēks jauno informāciju salīdzina ar jau zināmo informāciju, un tur parādās lielākas vai mazākas nesakritības. Pieaugušam cilvēkam galvā ir milzīgs lērums informācijas, ar kuru salīdzināt jaunos iespaidus. Ja cilvēkam par kādu lietu trūkst informācijas, tad viņš joprojāms ir spējīgs šaubīties (vai tieši otrādi, nemaz nešaubīdamies māt ar galvu) pamatojoties uz blēņu stāsta stāstītāja sejas izteiksmi, balss intonāciju, titulu un tamlīdzīgi.
Protams, ne vienmēr cilvēki pamana, ka informācija ir pretrunīga, un pat ja pamana, tad nepievērš uzmanību. Cilvēki mēdz izslēgt no apziņas informāciju, kas viņiem šķiet nepatīkama, un īpaši izcelt informācija, kas viņus nostāda labā gaismā. Kristieši speciāli trenējas nešaubīties par jebko, kas ietilpst viņu mācībā, bet var būt visai kritiski par lietām ārpus tās. Zinātnieki speciāli trenējas apšaubīt visu, kas ietilpst viņu mācībā, bet var būt lētticīgi stulbeņi citās jomās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies. Otrs jautājums. Vai ir iespējams būt skeptiskam un tad ātri piekrist?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

reizēm var, ja vienkārši nevar nepiekrist.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha - skepse, skepse, un tad pēkšņi dabū kādu papildus informāciju, kas tevi pataisa par ticīgo.
Piemēram, pirms daudziem gadiem draugi man apgalvoja, ka Fight Club ir baigi foršā filma, bet es biju skeptisks - nebiju lasījis recenzijas, bet dēļ filmas nosaukuma man bija radies iespaids, ka tas ir kārtējais sit&šauj grāvējgabals, ko aizmirst uzreiz pēc noskatīšanās. Kad filmu noskatījos, uzreiz piekritu draugiem, ka filma spārda dirsu un tādā garā.

(Reply to this) (Parent)

Jaunu neironu ķēžu veidošanās apzināta vājināšana, balstoties uz vecajās uzkrāto informāciju kā "pietiekamu, lai pārciestu vēl arī šo"

(Reply to this) (Thread)

ķip, ja ir divi līdzīgi tīkli, tad rodas diskomforts, kamēr nenotiek optimizācija?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Diskomforts kā pavadošā emocija nav obligāts, skeptiķis vienkārši neļaujas ierīvēt neko jaunu sev zem deguna, bet ja tomēr notiek ne tā kā viņa prātā paredzēts, tad noburkšķ, ka izņēmumi apstiprina likumus. Savā ziņā skeptiķa diskomforts ir mērens un nepārtraukts, bet ierasts un reizē panesams kā novalkātas čības - aizvien pārsvarā noderīgs, bet nesniedz nekāda prieka.

(Reply to this) (Parent)

Skeptiķis ignorē svešus tīklus, jo uzticas tikai savējiem. Atļaušos minēt, ka tieši skeptiķi nespēj mācīties no citu kļūdām, jo tās šķiet tik paredzamas, reizē tie paradoksāli vai arī likumsakarīgi nespēj saskatīt vai atzīt savējās.

(Reply to this) (Parent)