Var, protams, pieņemt, ka viss, kas notiek galvā ir "īsta manta", "realitāte", nevis tikai modelis, kas kaut kādā veidā vienkāršoti apraksta "īsto realitāti", bet tas šajā gadījumā galīgi nav svarīgi. Ja ir skepse, ja ir šaubas, tad ir arī kāds (iedomāts vai īsts) objekts vai objekti, par ko šīs šaubas ir. Nevar šaubīties par neko (ja netici, pamēģini). Ir vienalga, vai šaubu objektus sauc par modeļiem, versijām, informāciju vai kā savādāk - no tā nemainās veids, kā strādā šaubas.
Man šķiet, ir tā:
Pieņemsim, ka sākumā bērnam galva ir gandrīz tukša. Šādā gadījumā bērns bez skepses uztver visu informāciju, ko viņam sniedz, un sakrāmē to savā paurī. Ja cilvēks uzņem pinīgi jaunu informāciju, ko nav nekādi iespējams sasaistīt ar galvā jau esošu informāciju (jo galva ir tukša), tad nav arī nekāda pamata rasties šaubām, jo nekur netiek atrastas pretrunas.
Vienā brīdī viņš piefiksē, ka mamma par konfektēm saka kaut ko vienu, tētis saka kaut ko citu, bet paša pieredze liecina, ka viss ir vēl savādāk. Viņš kādu brīdi šaubās (varbūt arī visu mūžu), patur prātā visas versijas, līdz kādā brīdī pieņem, ka viena no versijām ir vislabākā, un iekļauj to savā pasaules izpratnes modelī kā pašsaprotamu lietu, kas nozīmē, ka ja turpmāk kāds viņam pajautās "konfekti gribi?", atbilde viņam uzreiz būs gatava, bez šaubīšanās.
Cilvēks ar laiku sāk arī piefiksēt, kurš bieži melo un piečakarē, bet kurš ir uzticams informācijas avots.
Šaubas parādās tad, kad cilvēks jauno informāciju salīdzina ar jau zināmo informāciju, un tur parādās lielākas vai mazākas nesakritības. Pieaugušam cilvēkam galvā ir milzīgs lērums informācijas, ar kuru salīdzināt jaunos iespaidus. Ja cilvēkam par kādu lietu trūkst informācijas, tad viņš joprojāms ir spējīgs šaubīties (vai tieši otrādi, nemaz nešaubīdamies māt ar galvu) pamatojoties uz blēņu stāsta stāstītāja sejas izteiksmi, balss intonāciju, titulu un tamlīdzīgi.
Protams, ne vienmēr cilvēki pamana, ka informācija ir pretrunīga, un pat ja pamana, tad nepievērš uzmanību. Cilvēki mēdz izslēgt no apziņas informāciju, kas viņiem šķiet nepatīkama, un īpaši izcelt informācija, kas viņus nostāda labā gaismā. Kristieši speciāli trenējas nešaubīties par jebko, kas ietilpst viņu mācībā, bet var būt visai kritiski par lietām ārpus tās. Zinātnieki speciāli trenējas apšaubīt visu, kas ietilpst viņu mācībā, bet var būt lētticīgi stulbeņi citās jomās.
Aha - skepse, skepse, un tad pēkšņi dabū kādu papildus informāciju, kas tevi pataisa par ticīgo.
Piemēram, pirms daudziem gadiem draugi man apgalvoja, ka Fight Club ir baigi foršā filma, bet es biju skeptisks - nebiju lasījis recenzijas, bet dēļ filmas nosaukuma man bija radies iespaids, ka tas ir kārtējais sit&šauj grāvējgabals, ko aizmirst uzreiz pēc noskatīšanās. Kad filmu noskatījos, uzreiz piekritu draugiem, ka filma spārda dirsu un tādā garā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}