Alans Vatss reiz teicis: mēs ciešam, jo gribam ciest. bet ja tā padomā, man visu laiku kaut kas patīk un kaut kas nepatīk, es visu laiku kaut kādos virzienos tiecos pavisam nesaprotamā, haotiskā pasaulē. un tas nekad vēl nav beidzies - neatkarīgi no manas kustības, visu laiku ir problēmas un visu laiku gribās kaut kādus skaistumus. bet ja es aizčāpotu līdz realitātei, kurā es pilnīgi visu sev apkārt kontrolēju - kā lucid sapnī - ar rokas mājienu izmainu realitāti un būtu kontroli pār to izkopis līdz pilnībai, tad... ko tad es darītu? nekā nepatīkama un tad jau arī nekā patīkama - manis nebūtu. tāda realitāte nav iespējama, jo es esmu tikai kustība šajā visā, šis kaut ko gribošais un kaut ko negribošais pieredzētājs, cilvēks. Nirvāna nav iespējama, tas jau var būt tikai tukšuma fons, uz kura viļņojas viss kas ir. paša tukšuma nemaz nevar būt.