| 4:28p |
Alans Vatss reiz teicis: mēs ciešam, jo gribam ciest. bet ja tā padomā, man visu laiku kaut kas patīk un kaut kas nepatīk, es visu laiku kaut kādos virzienos tiecos pavisam nesaprotamā, haotiskā pasaulē. un tas nekad vēl nav beidzies - neatkarīgi no manas kustības, visu laiku ir problēmas un visu laiku gribās kaut kādus skaistumus. bet ja es aizčāpotu līdz realitātei, kurā es pilnīgi visu sev apkārt kontrolēju - kā lucid sapnī - ar rokas mājienu izmainu realitāti un būtu kontroli pār to izkopis līdz pilnībai, tad... ko tad es darītu? nekā nepatīkama un tad jau arī nekā patīkama - manis nebūtu. tāda realitāte nav iespējama, jo es esmu tikai kustība šajā visā, šis kaut ko gribošais un kaut ko negribošais pieredzētājs, cilvēks. Nirvāna nav iespējama, tas jau var būt tikai tukšuma fons, uz kura viļņojas viss kas ir. paša tukšuma nemaz nevar būt. |
| 9:06p |
es te palasu kibertelpā visādus tekstus - dzejoļus, recenzijas, paskatos intervijas, palasu blogus, paskatos panorāmu, sarunu šovus, paklausos blakus galdiņa aprunas utt. un arvien esmu izsalcis pēc kaut kādas īstenības, kaut kā jūtama nevis kaut kāda gandrīz aizmirstas jušanas atdarinājuma. un nav! un izskatās, ka citiem ir līdzīgi - visi izsalkuši pēc kaut kā dvēseliska, bet tā gandrīz nekur nav. pat saule kļuvusi kā auksta led gaisma, mūsu diodes atdarinādama.
šķiet, vienīgā īstenība ir lēts alus, aukstums dabā, trakums, trakums, trakums un reti, elektriski pieskārieni. |