turpinot latviešu studijas
no Arvja Vigula pēdējās dzejoļu kopas satori.lv

"...vai viņi nelūdz To Kungu, lai var tikt ātrāk projām no šejienes?
Jo sludināt šajā valstī ir kā sludināt ellē.
Jo desmito tiesu mēs jau maksājam kreditoriem
un neviens nepiedos mums mūsu parādus,
tāpat kā mēs nevaram piedot saviem parādniekiem,
jo neviens mums neko nav parādā.
Jo mūsu dvēseles negrib tikt glābtas,
tām ir labi tāpat, tās ir kā bērni,
kas spēlējas ar mums, kā spēlējas ar sērkociņiem –
tie esam mēs, kas jāglābj no mūsu dvēselēm
nevis otrādi.
Jo mēs neprotam smaidīt –
mūsu sirdis ir tumšas un cietas kā kafijas pupiņas,
un mēs neatvērsim viņiem durvis,
pat ja viņi dauzīsies tajās
ar galvu."