Pakausis nosala.
A naktī man bija negadījums. Es kaut kur, laikam, nokritu un izsitu pierē caurumu. Nu tā ka āda pušu, kaulam cauri un vēl smadzenēs trāpīja. Tā nu es staigāju apkārt ar caurumu pierē. Tiku uz kaut kādu operāciju, bet tad man tikai pārbaudīja vai ar smadzenēm viss OK un to caurumu pat neaizšuva. Tā nu staigāju apkārt, satiku klases biedrus, un bažījos ka tik netīrumi netiek caurumā. Tā kā smadzenes bija skartas, tad cilvēki satraucās ka tik neesmu palicis dumjš. Itkā viss bija kārtībā - domāt varēju, sapratu, un atcerējos, laikam pat jutu. Nezin kāpēc mani aizvilka uz kaut kādu vilcienu sarkanā krāsā. Tādu, kas brauc cauri kalniem (pa tuneli). Tad dakteris apžēlojās un paņēma mani atkal uz operāciju. Izrādījās, ka caurums nebija kārtīgi iztīrīts un tur vēl bija palicis gabaliņš no kaula. Tad nu to bez narkozes izvilka ārā. Nesāpēja, jo smadzenes jau nesāp. Līdz šūšanai netikām, jo otrreiz nozvanīja modinātājs.