Sasodīts!
Bļāviens, pašreiz mana dzīve atkal sāk izskatīties tāda pati kā pirms trim gadiem - mācības, darbs, ilgas dzīvošanās nomodā, miegs - īpaša privilēģija. :( Un tad vēl no man, no love. :(:(:(
Sēžu un domāju, ka tāds preikšmets kā statistika lielu daļu cilvēku varētu novest līdz mazvērtības kompleksiem. Bet kāpēc visā tajā grāmatu lērumā, kuram es buros cauri nav nevienas tādas, kurā statistisko hipotēžu pārbaude būtu izskaidrota daudzmaz jēdzīgi? Reizēm es nesaprotu cilvēku vēlmi runāt un rakstīt svešvārdus tur, kur bez tiem var iztikt. Bet, redz, nevar, jo kā tad savādāk varēs pazīmēties, izcelties uz citu fona? Sāku apsvērt domu, ka varbūt būtu prātīgi šovakar iet gulēt un rīt celties augšā tā labi agri - ap pulksten pieciem. Doma patiesībā nebūt nav slikta.