Viena no lietām, kas man mūzikā patīk visvairāk, ir rezervētas skumjas.
Nevis tādas, ka šķīvji sitas un vijoles kauc, bet ārēji tā mierīgi, taču apakšā ir baigi sūri.
Piemēram, Pergolēzī "Stabat Mater". Viņa pēdējais darbs, nomira no diloņa 26 gados (nedavilka līdz 27 gadu klubiņam).
No YT pieejamajām interpretācijām, šitā patīk visvairāk, brīnišķīgs ērģeļu tonis un ļoti labs mikss starp vokālu un walking bass:
https://www.youtube.com/watch?v=1SfZJQ7cXV4Kaut pirmo numuru paklausait.
No šī darba stiepjas arī ļoti skaidras stīgas uz Mocarta rekviēmu (ne velti "Amadejā" Milošs Formans izmantoja arī vienu no Stabat Mater numuriem). Un Bahs izmantoja Stabat Mater materiālu vienai kantātei (parodijtradīcija):
https://www.youtube.com/watch?v=DHCoKWZLXKA