pret vecākiem jaizturas ar cieņu.
bet mana māte vecumdienās ir tāda maita.
es saprotu, ka iet šķērsām ķobis, bet fck jū, tik traki jau nav.
viņa brīnās, kur paliek nauda.
apvainojas, ka pajautāju, lai iedod man mēnesī kaut 100 eur.
viņa nekur neiet, bet pērk sensai krēmus par 200 eur, pērk drēbes.
man jāpērk ēdiens, jāmaxā rēķini. un arī man gribas pirkt ne sūdus. jbtw.
un tad viņa man iedod tos 100
eur, un pēc tam brīnās, kur tad palika.
un viņas draudzenes brīnoties, ka es viņai jautaju drusku naudu, lai piemet. prasu, lai nosaucu vārdu. nu ja, brīnās tā draudzene, kuras meita jau
30 gadus dzīvo Norvēģijā.
saprotu, ka esmu nelietīgs bērns, es viņu tikko salamāju.
tik debīli, ka tēvs nav dzīvs. nu, tad viņam visi zaimi
tika.
pirms brīža, kad vēl
konflikta nebija, màte ierosināja, lai piesakos kaut kādos tur sludinājumos radio, varot iepazīties. pateicu, ka negribu, jo visi
pārņemti ar jaunības mīlu, mamma saka, tā jau neesot, cits laimīgs, ka kāda uzrodoties. atcirtu, nu ja, kā seksinātāja un ķēkša.
es tiešām neesmu normāla.
bet par naudu.
visām draudzenēm, kuru mammas dzīvo ar viņām, mātes piemet naudu saimnieciskiem
izdevumiem.
ir stulbi būt princeses meitai. man nekad nepievērsa uzmanību. mani vairāk audzināja tēvs, tā nu arī sanācu vecmeita antilīgava.
man tā ņemšanās ap
sevi, kā to dara māte, riebjas.
psihiatram būtu ko teikt.
esmu nokaitināta.
piedraudēšu, ka atvedīšu mājās dzērāju.