Izmirkusi mana dārgā skotu zeme - vienā lietū. Pamirku arī pati asarās, kad lasīju par Visocka pieminekļa skandālu, kas gan laikam vairāk nav skandāls, jo tas tāds bija astoņdesmito gadu vidū un laikam jau sen aizmirsts. Tāds laika gara pierādījums, tīrais farss, bēdīgs stāsts ar nāves piegaršu. Lai nu kā. Savus enerģijas limitus esmu pacēlusi sky-high, tā teikt. Rīt sāku darbu septiņos, un man tas liekas vēlu, piemēram. Salīdzinot ar pieciem. Saprotams, ka mājās es pārnāku ap desmitiem, vienpadsmitiem, gribu pagūt arī dzīvot, tāpēc gulēt eju divos naktī. Dienas vidū guļu vēl divas stundas. Visu var.