Eižens Tūļa un baznīckungs
NB! Redakcija neatbild par stāstā sastopamo personu izteikumiem un ideoloģiju.
Visi tēli un notikumi ir autora slimīgās fantāzijas auglis.

Kad Eižens Tūļa pirmo reizi pēc ilgiem gadiem iesoļoja baznīcā, viņu pārņēma kauns. Kauns par to, ka viņa dvēseli nebūt nepārņēma tā apgarotības sajūta, par kuru viņš bija lasījis ticīgo atmiņās. Bet ko tad varēja gribēt, ja Eižens baznīcas būšanu uzskatīja par agrīno viduslaiku veiklu reklāmas triku, kā no lētticīgajiem (pareizāk gan būtu sacīt – dievticīgajiem) ļautiņiem izspiest desmito tiesu no nopelnītā.

Gluži loģiski, rodas jautājums, kāda, atvainojiet, bet velna pēc viņš spēra kāju pār nama slieksni, kura īpašnieks minētajai personai bija gluži vienaldzīgs, jo Eižens negāja Dievu lūgt. To viņš nekad nebija darījis un visticamāk savā mūžā arī nekad nedarīs, kaut arī sena tautas paruna brīdina nekad nesacīt “nekad”.

Arī kāds lauku ceļotājs pirms vairākiem gadiem, turklāt vēl būdams pārliecināts komunists, bet komunistiem, kā mums visiem labi zināms, vienīgais Dievs ir zinātne, uzskatīja, ka cilvēks uz šīs pasaules ir visu varošs un augstākas būtnes ir tikai vārgu ļautiņu izdomājums, lai būtu kam pateikties par veiksmēm un ko lamāt nelaimes brīžos. Tā viņš uzskatīja līdz brīdim, kad, iznācis mežmalā, sastapās ar visai apjomīgu, sarkanacainu bulli, kurš vientuļo ceļotāju noturēja par pretendentu uz viņa govīm, kas, pats par sevi saprotams, nebija patiesība, jo padomju laikā viss piederēja tautai, nevis kaut kādam tur niknam bullim, kurš pat komunistiskās partijas manifestu nav lasījis. Bet ej un iestāsti to viņam!
Eižens Tūļa savā mūžā ar nikniem buļļiem ticies nebija (un to mēs viņam arī nenovēlam), tāpēc smagās baznīcas durvis jaunais cilvēks tika vēris elementāras cilvēka ziņkārības dzīts, par ko tagad no sirds kaunējās, jo šo rakstura īpašību allaž mēdza piedēvēt vecām vecenēm, kuras, aiz gara laika nezinādamas, ko iesākt, bāza degunu visur, kur vien to varēja iegrūst. Viena tāda dzīvoja Tūļas jaunskungam tieši kaimiņos, un viņš to bija nokristījis par Ziņkārīgo Kaimiņu Veceni, kaut arī labākajā gadījumā norūca šai klusu “labrīt”, kad vecene, padzirdusi troksni kāpņu telpā, pabāza pa durvīm savu kaulaino degunu, lai redzētu, kas iet un kas nāk. Jāatzīst, ka nekādu sarunu Eižens ar viņu pat gribēdams nevarēja uzsākt, jo ikreiz pēc jaunā cilvēka sveiciena šamā zibenīgi ierāvās atpakaļ savā dzīvoklī, izlikdamās, ka viņa neko nav redzējusi un arī viņu neviens nav redzējis – tikai Nepieklājīgā Kaimiņu Jaunieša stulbās iedomas.

Atkarībā no garastāvokļa, Eižens vai nu dusmojās par šo nejēdzīgo paradumu, vai arī sirsnīgi noņirdzās, taču gadījās arī reizes, kad jaunais puisietis no tiesas nobrīnījās, kā, tādā ātrumā aizcērtot durvis, Ziņkārīgā Kaimiņu Vecene nav palikusi bez sava smaržu un smaku uztvērējorgāna, ko sadzīvē parasti dēvē par degunu. Eižens ne mirkli nešaubījās, ka reiz pienāks tā diena, kad Ziņkārīgā Kaimiņu Vecene un viņas deguns atradīsies katrs savā durvju pusē, taču šobrīd viņš visiem spēkiem nolādēja to brīdi, kad nolēma ieskatīties pa ceļam sastaptajā baznīcā, tādā veidā nedaudz līdzinādamies savai jocīgajai kaimiņienei.

Apjautis šo skarbo un nebūt ne glaimojošo patiesību, Eižens grasījās ņemt kājas pār pleciem un desot projām, taču bija jau par vēlu – no viena baznīcas stūra kā Neptūns no jūras viļņiem iznira pats baznīckungs. Tiesa, ceļu uz izeju viņš neaizšķērsoja, taču jaunais cilvēks ziņkārībai nevēlējās pievienot vēl kādu nelāgu īpašību, proti, nepieklājību, tāpēc paspēra soli uz mācītāja pusi un klusi sveicināja.

Svētais tēvs, kā pagasta vecenes viņu mēdz uzrunāt, bija samērā iespaidīga auguma vīrs – tāds, ap diviem metriem bez kakla, turklāt, dievmaizītes brangi sarijies, ne pa jokam bija padevies arī platumā. Eižens, kurš visu savu līdzšinējo mūžu bija nodzīvojis, valkājot mazāko izmēru apģērba gabalus, no sirds apskauda acīm redzami labajā maizē (Dieva kā nekā) tikušo mācītāju. Cienīgtēvs, ja tā varētu izteikties, bija ne tikai labi noaudzis dēlietis. Viņa izskatu draudīgāku padarīja dziļa rēta, kas stiepās pāri visam labajam vaigam. To viņš reiz dabūja kādā dievkalpojumā, pārāk intensīvi vicinoties ar krustiņu. Pēc šī atgadījuma viņa baznīcā sāka parādīties arī gados jaunāki cilvēki, jo goliātiskais sprediķotājs runas karstumā bija paguvis noelsties: “Dievs mani soda par manas draudzes grēkiem!”

Kaut kāda vainas apziņa cilvēkiem acīmredzot bija saglabājusies arī visai nežēlīgajos kapitālisma laikos, tāpēc baznīcā bijušās vecenes tūlīt pat metās ceļos un skaļā balsī, turpat uz vietas, izsūdzēja savus neizsūdzētos grēkus. Viena nebija laikā pabarojusi savas cūkas, bet cita atkal zupā bija iebērusi par daudz sāls, tāpēc vīram bija sanākušas ne sevišķi garšīgas pusdienas. Klausītāju sirdsmieram piebildīšu, ka nedz cūkas, nedz arī minētais vīrs no tā ķelli nenolika. Cūkas savu dzīvi beidza, kā jau tas cūkām pieklājas, bet vīrs ar pārsālīto zupu vietējā krogā žūpo vēl šobaltdien. Vienīgā nelaime, kādā kautiņā ir zaudējis divus priekšzobus, taču pārējie dzērāji viņu par to apskauda. “Šitādā vīzē ātrāk līst iekšā alus,” viņi teica, taču paši no saviem zobiem atbrīvoties nepavisam nesteidzās.
Atstāsim kauslīgos dzērājus savā ierastajā vietā vienus pašus (lai viņiem pilni kausi!) un atgriezīsimies atpakaļ netālajā baznīcā, kur Eižens Tūļa, maķenīt sabijies no mācītāja baigā izskata, gandrīz nedzirdami klusi sveicināja augstāk minēto personu.

“Sveicināts, jaunais cilvēk!” tēvs Goliāts noaurojās tik pērkonīgā balsī, ka Eižens noturēja šamo par galīgi ķertu cilvēku, kurš savu dzīvi grib beigt zem paša baznīcas drupām. Un Tūļas jaunskungs nebija sevišķi tālu no patiesības, jo baznīckunga sapnis tik tiešām bija nomirt iemīļotajā baznīciņā. Šī iemesla dēļ viņš tajā uzturējās cik vien iespējams bieži, kaut arī bija vēl tikai trīsdesmit piecus gadus vecs un tik drīz no dzīves aiziet netaisījās, lai gan diženā Jēzus Kristus dvēsele no miesām šķīrās nieka trīsdesmit trīs gadu vecumā, tiesa, ne bez citu cilvēku palīdzības. Katrā ziņā, zem gruvešiem cienīgtēvs palikt tomēr negribēja (un velti, tā būt skaista nāve un vēl skaistāka kapa vieta), jo uzskatīja, ka dievnamu nenāktu par skādi atstāt arī nākošajām paaudzēm.

“Kādi vēji tad tevi šurp atpūtuši?” viņš turpināja vairs ne tik skaļi, taču pietiekami, lai sacīto bez pūlēm varētu sadzirdēt arī aiz dievnama ārdurvīm.

“Tik tiešām nemāku atbildēt,” Eižens Tūļa sacīja jau mazliet drošākā balsī. “Kaut arī laukā ir diezgan stiprs vējš, un tā virzienu noteikt nebūtu sevišķi grūti, jāatzīst, ka man nav ne mazākās sajēgas par debespusēm.”

Bet kaut kāds iemesls tavai ienākšanai tā kunga namā taču ir!” tēvs Goliāts, smiedams savus pērkondimdošos smieklus (jaunietis viņam bija makten iepaticies), izsaucās tādā balsī, ka Eižens tūdaļ nožēloja, ka, ieraudzījis draudzes ganu, tomēr nebija meties ārā pa durvīm.

“Atzīšos, ka savu kāju pār slieksni spēru tīras ziņkārības vadīts, par ko šobrīd ļoti kaunos,” Eižens mazliet piesarka un nodūra acis, “jo man kaimiņos dzīvo tāda Ziņkārīgā Kaimiņu Vecene…”

Šajā vietā mēs notikumus patīsim drusku uz priekšu, jo nedomāju, ka lasītājam būs interesanti lasīt vēlreiz par Ziņkārīgo Kaimiņu Veceni, kaut arī šī persona ir patiešām interesanta un nenāktu par skādi ar viņu iepazīties maķenīt tuvāk. Un to mēs visticamāk arī darīsim, ja vien šī līdz nodaļai, kurā esmu nolēmis ielūkoties viņas ikdienas dzīvē, nebūs paspējusi atstiept kājas, citiem vārdiem sakot, nosprāgt. Tieši tā, es nekļūdījos, jo mūžībā aiziet tikai radi, draugi un tuvi paziņas, kamēr vecenes, kurām pat īsto vārdu nezinām, kāpēc saucam par Ziņkārīgajām Kaimiņu Vecenēm, ņem un nosprāgst. Un labi vien ir, jo viņu garie deguni, kas allaž stāv izbāzti ārā pa dzīvokļa durvīm, traucē mums nokļūt līdz savam miteklim. Tad nu mēs spraucamies kā konduktori pārpildītos trolejbusos, līdz kaut kur aizķeramies (domājams, aiz tā paša deguna) un nokrītam pa trepēm, un nositamies. Beigts un pagalam. Pirms brīža cilvēks vēl lamāja kaimiņieni par stulbu vistu, bet nu jau sēž šķīstītavā un taisnojas vienam no ercenģeļiem, kāpēc viņš tā ir darījis.

“Bet viņa taču patiešām ir stulba!” taisnojas mirušā dvēsele, bet Gabriels tikai noskalda: “Uz Elli!”

Laikam jau Paradīzē nokļūt var tikai tie ļaudis, kas savā mūžā nevienam nav adresējuši vārdus “stulbā vista” (der arī citi dzīvnieki) vai “stulbais lauku vecis”, kas nozīmē tikai to, ka ceļš uz Paradīzi ir atvērts tikai “stulbajām vistām” un tikpat “stulbajiem lauku večiem”, jo šie cilvēki savā mūžā neatrod nevienu stulbāku būtni par sevi, ko varētu nosaukt iepriekš minētajos vārdos.

Savukārt tādi cilvēki kā Eižens Tūļa līdz ercenģeļa jautājumiem nemaz nenonāk, jo Eižens Dievam neticēja, par ercenģeļiem nemaz nerunājot. Taču arī Ellē Eiženam nebija lemts nokļūt, jo savā mūžā ne reizi (kaut kas neticams!) nebija lietojis tik populāro sakāmo: “Velns lai parauj!” Kur tad pēc nāves nonāks Eižens Tūļa? Grūti pateikt, taču visticamāk, ka pie Jupja, jo iepriekš minētā teiciena vietā viņš mēdza sacīt “Jupis parāvis”.

Taču nelauzīsim galvu par to, kur pēc nāves nonāks Eižens Tūļa, ja viņš pats šobrīd centās izgudrot veidu, kā tikt vaļā no atkal smejošā baznīckunga. Šoreiz viņš smējās par Ziņkārīgo Kaimiņu Veceni. Un smējās savu resno vēderu abām rokām turēdams, kaut arī mācītājam tas nepavisam nepiedienēja. Pēc brīža to saprata arī pats tēvs Goliāts un momentā, it kā nekas nebūtu noticis, ieņēma tik stingru fizionomiju, kāda vēl ir atrodama tikai Ādolfa Hitlera portretos.

“Vai tu nevēlētos izsūdzēt grēkus?” tēvs Goliāts pilnā nopietnībā vaicāja Eiženam.

“Diemžēl tas nav iespējams, jo es neesmu grēkojis,” jaunietis atbildēja tikpat nopietni, par ko cienīgtēvam bija lielum lielie brīnumi (protams, ne jau par sava sarunu biedra sejas izteiksmi, jo rietumu pasaulē atzītajās cilvēktiesībās savulaik tika ietverts arī pants, kurš katram cilvēkam noteica tiesības būt nopietnam).

“Tas nu gan nav iespējams!” tēvs Goliāts izsaucās. “Katram cilvēkam savā dzīvē ir gadījies sagrēkoties, kaut arī pavisam nedaudz.”

“Bet es no tiesas neesmu grēkojis!” Eižens tiepās. “Redziet,” viņš centās paskaidrot savu pozīciju, “Dieva priekšā grēkus var nožēlot tikai tie, kuri Dieva priekšā tos arī izdara. Vai ne?” viņš palūkojās uz svēto tēvu, kurš ar apbrīnojamu uzmanību centās sekot jaunā puiša domas pavedienam. “Tā kā es Dievam neticu,” Tūļas jaunskungs, elpu ievilcis spēra vaļā savu kreiča dāmu, kas šādā spēlētāju kompānijā varēja beigties visai bēdīgi, lai neteiktu vairāk, “tā kā es Dievam neticu, tad nekādi nevaru nogrēkoties viņa priekšā, kas nozīmē, ka grēku izsūdzēšana, ko jūs man piedāvājāt, būtu visai bezjēdzīgs pasākums.”

Eižens smagi nopūtās, gaidīdams cienīgtēva reakciju uz saviem vārdiem, kas būtībā nolīdzināja tēva Goliāta kalpošanu Dievam līdz ar zemi, vismaz Eižena priekšā jau nu noteikti. Taču, tā kā tēvs Goliāts Dieva priekšā varēja nogrēkoties, turklāt ļoti smagi, tad baznīcas telpās asinis nelija. Tās nelija arī aiz stūra, kur divi konfliktā nonākuši vīriešu kārtas pārstāvji parasti noskaidro domstarpību cēloņus un, pie reizes, soda pasākuma galveno vaininieku. Pats par sevi saprotams, ka vienkāršā tautas valodā šo procesu dēvē par vicošanos.

“Par šādiem vārdiem, jaunais cilvēk, jūs nokļūsiet Ellē!” Eižena sacītais tēvu Goliātu gluži vienaldzīgu nebija atstājis, tāpēc šis nu nomaurojās kā zilonis riesta laikā.
Eižens, baidīdamies, ka blakus esošā kolonna no mācītāja pērkonīgajiem dārdiem varētu sabrukt un uzgāzties jauneklim taisni virsū, pārraujot viņa necilo dzīves gājumu pašā sākumā, maķenīt sarāvās. Bet kolonna nesabruka, tāpēc viņš atkal izslējās visā garumā un mierīgi sacīja savam sarunu biedram, kuru nu jau droši varēja uzskatīt par pretinieku, vārdus, kas cilvēkam ar vājāku sirdsdarbību varēja izrādīties pēdējie mūžā dzirdētie.

“Nezinu, vai par laimi vai nelaimi,” jauneklis prātoja, “taču arī tur es nevaru nonākt. Redziet, es neticu ne tikai Dievam un Paradīzei, bet arī Velnam un Ellei.”

Ja tēvs Goliāts visas savas izjūtas censtos atainot ar žestu palīdzību, tad viņa oponents noteikti būtu pamanījis, kā baznīckungam nolaižas rokas. Taču tēvs Goliāts, pēc nelaimīgā atgadījuma ar krustiņu, sevišķi aktīvi žestikulēt nemēdza, tāpēc Eižens saklausīja tikai viņa jautājumu, kas vairs neskanēja jau ierastajā pērkondimdošajā balsī, bet gan tik klusi kā Eižena Tūļas sākotnējais “labdien”.

“Tam man ir jājautā, kam tad jūs ticat?”

“Kam es ticu?” Eižens bija sprukās, jo patiesībā neticēja nevienam un nekam, ja nu vienīgi tam, ka aiz pirmdienas, pilnīgi noteikti, seko otrdiena un tā tālāk, ko arī pasacīja milzonīgajam baznīckungam.

Tēvs Goliāts atviegloti nopūtās. Neticīgais kaut kam tomēr ticēja! Tas nekas, ka pirmdiena un otrdiena gluži Dievs vis nebija, taču savu roku to tapšanā gan bija pielicis.
Uzblīdušais dvēseļu gans pie sevis nomurmināja “āmen”, pārmeta krustu un lēniem soļiem aizslāja, no kurienes bija nācis.