Ai, latviešiem tāpat grūti. A pati ta ko - pa šiem 20-25 gadiem esi radījusi lielisku Latviju, ar kuru identificēties vēlētos ikviens tās iemītnieks?

(Reply to this) (Thread)

nu, man ir tikai sprīdis virs tiem 20-25 gadiem pašai.. taču par termiņu, kurā mani var saukt pie atbildības domāju, ka šis tas ir darīts un izdarīts, jā. Šaurā lokā, thhh.

(Reply to this) (Parent)

Grūti saprast jautājuma uzstādījumu, jo Latvija, kā jau citas cilvēku padarīšanas, ir work-in-progress, tāpēc ir neloģiski prasīt tādu maksimālisku visu piekrišanu un identificēšanos t a g a d, šeit un tūlīt. Turklāt arī - uzstādījums - "visi tās iemītnieki", kamdēļ? Latvijā ir gana daudz Latvijai un Latvijas idejai naidīgu cilvēku, kuriem nekad nekas nepatiks pat pie vislielākās pretimnākšanas (līdzīgi kā Ukrainā), būtu negudri prasīt viņu siržu pārvinnēšanu, līdz ar to funkcionālākas un laimīgākas valsts vārdā būtu drīzāk vērts strādāt uz to, lai šie ļaudis veiksmīgi pamestu teritoriju un nonāktu kādā viņiem patīkamākā vietā.

Bet ja par jautājumu (man tas ir svarīgi). Gadu pa gadam esmu uzaudzis ar š o Latviju, visus 25 gadus, un, par spīti dažiem trūkumiem (vairums uz sovjetismu attiecināmi), tad - jā, t.i., ja es kaut ko daru vērstībā uz kolektīvo (man nepatīk šis vārds, tāpēc pēdējā laika increasingly lietoju 'kopiena' (gemeinschaft vs gesellschaft), tad pirmāk mani interesē, lai latviešiem Latvijā klātos labi, tas ir primārais, tādu utopiski kantisku identificēšanos ar "visiem" neredzu kā produktīvu un jēgpilnu galvenokārt lielā abstrakcijas līmeņa dēļ (kā arī klasiskā nošķīruma starp etnisko nacionālismu un pilsonisko nacionālismu, nu nav te ASV un Britānija, cerams, ka Britānija reiz izjuks, un vismaz vienā tās daļā varēsim runāt par kaut ko, kas velk uz etnisku nacionālismu), nedz arī tāpēc, ka nekad nevar izdabāt visiem (tas, protams, neliedz elementāru solidaritāti ar citām tautībām, vispārcilvēciskumu kā tādu. vienkārši cilvēks nav dievs (neredz visus uzreiz vienā laikā visuresoši), viņš sāk no konkrētā vēsturiskā (ja vēlies kontingentā), ģimene-dzimta-reģions-kopiena-tauta-varbūt nācija-varbūt valsts (ar eiropeiskumu jau daudz grūtāk identificēties, tad jau vieglāk uzreiz pārlēkt uz cilvēcisko) un pamazām pāriet augstākās identificēšanās debesīs. Nevis Kants, bet Herders (vai Hāmanis).

Gadu pa gadam uzaugot kopā varu galvot, ka ir kaut kas tāds, ko nozīmē "būt latvietim", tā nav tukša kopa. Latvietis ir būšanas veids, nevis kaut kāds vērtību komplekts. par vērtībām jau sāk runāt lielākā atsvešinātības stadijā, tas gan netraucē darboties pret šo procesu, kaut gan ne tik paniski un nožēlojami kā NA, ko patiesībā ir grūti nosaukt par nacionālistisku partiju. Tomēr - ko nozīmē "pārvinnēt" kādu sveštauti uz savām vērtībām? būtu taču stulbi prasīt, lai krievs būtu latvietis, nemaz nerunājot par etiopiešiem, uzbekiem, utml. tieši tāpēc visas debates par integrāciju ir galējs stulbums. jā, viņam var būt valstspiederība "latvietis", bet etniski viņš faktiski nekad nebūs latvietis. Un tas nekad, starpkaru Latvijā parlamentā bija vācu, žīdu, poļu, latgaļu partijas, jā, bija haotiski, bet no tā kaut ko var mācīties.

Ja personīgā plaknē ir daudz maz skaidrs, ko nozīmē "būt latvietim", tad nav arī problēmu ar kaut kādu etnisko/nacionālo pašapziņu (šī bija zviedru problēma pirms kādiem desmit gadiem, kad vadošie politiķi uz multikulturālisma debates (piepeši attopies starp lielu dažādību) fona teica "ai, kas vispār ir zviedri un zviedru vērtības, Midsommartid, un viss?" - tagad šie apjukušie politiķi nu jau kādu brīdi ir in decline, pat tādā zemē kā Zviedrijā. lūk, norvēģiem un dāņiem ar šo jautājumu ir mazāk problēmu). Problēmas ar nacionālo un etnisko pašapziņu tieši ir viens no noturīgiem iemesliem, kāpēc valsts lago. Cik daudz ir tādu latviešu, kuri saka, ka nav latvieši, un "kas gan vispār ir latvieši? - poļu, krievu, baltkrievu, žīdu, vāciešu, lībiešu bla bla sajaukums". Nu šiem cilvēkiem ir problēmas. Jo runā un domā viņi taču latviski. (antropoloģiski lv gan ir problēma, kas šo to izskaidro par mūsu tautas mentālo sašķeltību - lietuviešiem, igauņiem ir kādi divi antropoloģiskie tipi, latviešiem vismaz pieci).

(Reply to this) (Thread)

Interesanti, ka uzskaiti visu šo dažādību un visādas minoritātes. It kā tam kaut kā vajadzētu iedragāt lielāko diskursu, un, cik zināms, šī tomēr ir demokrātiska iekārta. Ja uz vikingu tingu (vai pilskalnu laika tautas sapulci) sajāj 20 dāņi, 5 novgorodieši, 3 kurši un 2 sāmsalieši, tas taču nemaina faktu, ka protodāņiem tomēr ir kaut kāds pārsvars un lielāka teikšana? Ok, viņi var mēģināt būt solidāri, etc, taču kāpēc, lai dažādība kaut kā viņiem liktu šaubīties par savu lietu kopīgajā tingā? Jā, ir tāds politiskais un sociālās domas novirziens, kam "minoritātes" (dajebkādas) ir viss viss, ar ko izbraukt cauri visur un apgāzt visu, jebkādus diskursus, jo, redz, ir minoritātes. Man liekas, beidzot, pēc lgiem gadiem, šī spriedelēšana un prātuļošana jau ir sasniegusi tos komiskos apmērus, kad jebkāds ideoloģisks uzstādījums apvērš un apgāž pats sevi, aleluja.

Lai nu ir tā dažādība. Valsti sauc par Latviju, teritoriju daudzmaz arī. Pasaule ir daudz dažādu teritoriju un valstu, bet Latvija ir vajadzīga tikai un vienīgi latviešiem, par ko liecina kaut vai tas, ka šo ideju gadu desmitiem loloja latviešu tautības pārstāvji. Tāpat arī okupācijā. Tāpat arī trimdā. Tāpēc ir žēl, kad atrodas daži saucamie izglītotie latvieši, kuriem savas personīgās problēmas ar kolektīvām klātesamībām ir jāekstrapolē uz visu tautu, tādējādi mēģinot kaut kā leģitimēt un attaisnot, skaidrot savu neskaidrību.


Turklāt tu saki "identificēties vēlētos", tātad pieņem, ka tas ir tāds kā gribas akts, kam turklāt būtu jāīstenojas pie zināmu nosacījumu sakrišanas, tāds kā conditional volition. Man šķiet, ka ar LV ir kā ar gejiem - daži par tādiem piedzimst, un tur neko nevar darīt, daži izvēlas būt geji, daži eksperimentē, dažiem tā ir kāda jaunības iedoma, daži ir geji varbūt politisku/solidāru apsvērumu dēļ. Līdzīgi ar LV un pašidentificēšanos. Katrā ziņā man tas noteikti nav kāds gribas akts, no sērijas "ja tu darīsi tā un tā, nu tad es gribēšu šitā". Esmu ar LV, jo citādāk nevaru un negribu (a contrario). Man liekas, līdzīgi ir vienai daļai krievu (nevis standarta diasporai, bet okupācijas laikā ievestajiem), kuri ir šeit piedzimuši, nespēj identificēties ar plašo it kā tēvzemi, taču vienlaikus īsti arī negrib kļūt par pasaules pilsoņiem (kā tas notiek daudzos gadījumos), nedz grib iestāties latviešos, jo ir taču krievi.

Es domāju, valsts, jeb tāda sociālās organizācijas forma kā "Latvija" ir vajadzīga, līdzīgi kā kurdiem Kurdistāna, šobrīd Rojava - jautājums vienkārši ir par šīs valsts organizācijas formu. Latvija, pretstatā daudzām citām Eiropas valstīm (nemaz nerunājot par pasauli) ir salīdzinoši loģisks veidojums (ar Latgali jau vēsturiski ir grūtības, bet, manuprāt, pārvarāmas), vispirmāk būtu jāmeklē ciešākas saites un sadarbības formas ar Igauniju. Lietuva tēmē uz Baltkrieviju, Ukrainu, Poliju, kas arī ir vēsturiski pamatoti un diezgan loģiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šim tam tevis sacītajā piekrītu, šim tam nē, noteikti varētu komentēt atsevišķu vārdu izvēli, kas nepareizi atspoguļo to, ko es varētu būt domājusi, taču beigās, atskaitot kaut kādus vispārinošus kruzuļus, nonāk pie ļoti personiskā: kā būt latvietim, ja būt par latvieti paģēr radīt ciešanas. Es zinu tavu nostāju ciešanu jautājumā. Es varētu vēl piekrist tai daļai, kur cēls morāles akts ir paciest sev nodarīto, bet man ir ļoti grūti atrast motivāciju abstraktu jēdzienu vārdā darīt citiem taustāmi gauži.

(Reply to this) (Parent)

Ne velna neesmu radījis. Man nav sev ko pārmest. Man ir ieildzis krīžu/kritumu/pārmaiņu/pielāgošanos periods un joprojām nav viegli atsperties, bet no vērtībām bet katrā ziņā cenšos dot priekšroku vieglumam un dabiskumam.

Man aizdomas, ka īstam nacionālistam lielākās šausmas ir zeme, "ar kuru identificēties vēlētos iekviens tās iemītnieks", jo viņa vēlme ir, lai labi justos tikai un vienīgi viņa etniskajai grupai piederīgie.

Un lielākā sirdssāpe ir brīdī, kad izrādās, ka tā viņa etniskā grupa pat īsti nav grupa, "vienota kā molekula", jo vienam negaršo piena zupa, bet otram garšo, viens nīst Gejropu, bet otrs izbauda tās kultūru, vienam garšo alus, bet cits ir zvērināts atturībnieks - atšķirīgā vairāk, nekā kopējā. Līdz ar to "svešie" ir pat nepieciešami, jo tikai cīņa ar tiem vieno, nekas cits.