Man aizdomas, ka īstam nacionālistam lielākās šausmas ir zeme, "ar kuru identificēties vēlētos iekviens tās iemītnieks", jo viņa vēlme ir, lai labi justos tikai un vienīgi viņa etniskajai grupai piederīgie.

Un lielākā sirdssāpe ir brīdī, kad izrādās, ka tā viņa etniskā grupa pat īsti nav grupa, "vienota kā molekula", jo vienam negaršo piena zupa, bet otram garšo, viens nīst Gejropu, bet otrs izbauda tās kultūru, vienam garšo alus, bet cits ir zvērināts atturībnieks - atšķirīgā vairāk, nekā kopējā. Līdz ar to "svešie" ir pat nepieciešami, jo tikai cīņa ar tiem vieno, nekas cits.