Bija tā iepriekšējā ziemā/pavasarī/mistiskajā laikā, ko šeit sauc par ziemu, bet kas vairāk atsit uz to, kas Āfrikā ir - tjip, vai nu ir saules sezona vai lietus sezona, tad nu te tā pēdējā vislaik no oktobra līdz martam, bez lietus gan, bet who cares, saules nav un mitrs un drēgns, ā, nu, jā, tātad bija tā, ka es visu pagājušo ziemas sezonu staigāju apkārt un bēdīgām acīm vientuļi lūkojos pasaulē [nē, nekāda gotisma] un, katru dienu ejot uz universitāti, tikpat bieži ar milzu iekāri apskatīju tirgus laukuma dārzeņu tirgotāja milzīgo stendu ar tulpēm, kas tur jau kopš janvāra katru dienu gozējās, priecējot manas iepriekšpieminētās bēdīgās acis un tik ļoti radot mānīgo iespaidu, ka, ja man istabā stāvētu tāds košs tulpju pušķis, pasaule [manējā] kļūtu labāka, skaistāka un vieglāka. [Nē, nu ir par daudz, neesmu es nekāds depresīvais tips.] Da nu, doma vienk tāda, ka man tik ļoti gribējās tās tulpes. Tad nu es, kas reizēm atstāja maku mājās, jo jēgas nēsāt to apkārt nebija nekādas zināmu finansiālu problēmu dēļ [pag, lai būtu finansiālas problēmas vajag finanses, ne? man nebija problēmu tomēr, jo finanšu ta nebija], svinīgi apsolīju sev, ka nākamajā pavasarī/ziemā/lietus sezonā nopirkšu es sev tās tulpes, piķis viņas rāvis. Ha. Kad es tagad visu janvāri atkal staigāju apkārt un atkal varēju atstāt mājās maku, kur iekšā ir daudz dažādas kartes, bet finansiālo līdzekļu tieši tik, lai kaut kādi iepriekšējās ziemas solījumi liktos absurdi, jo, jopcik, kurš pērk puķes tajā pašā laikā, kad aizraujošākā diskusija pašai ar sevi pirms gulētiešanas ir par to, vai pirkt vēl vienu paciņu ar makaroniem vai mēģināt iztikt ar četrām lielām buļbām sešas dienas [no, I'm not retarded, protams, ka es nopirkšu makaronus]. Tā ja. Tulpes es pirms stundas nopirku.