Vasaras karstākās nedēļas piektdiena.
Tehniskā diena. Zāles pļāvēju tomēr var nopirkt samērā aši. Galvenais, ka, pamostoties no rīta un atverot acis, nemaz nebija doma to darīt. Operatīvi.
Tā mīcīšanās pa Rīgas sastrēgumiem gan rada tādu nedaudz depresīvu sajūtu.Bišķi arī sirreālu. Tas nospiež.Labi, ka tiku pēc tam zaļā pļavā.

Forši braukt ar riteni pēc lietus. Rodas nenormāla enerģija. Pat neskatoties uz to, ka jau vakars.

Sarunas, sarunas, sarunas... Nespēju sevi piespiest izbeigt savu nakts dzīvi. jo sarunas... Damn, bet no rīta nekāda spirgtuma vai kas vēl tur (nu parasti reklāmās rāda laimīgos cilvēkus, kas tikko pamodušies un TIk plati smaida).
Jānosprauž laikam sev mērķis- vairāk dzīvu sarunu, mazāk klaviatūras klabināšanas.

Es laikam neesmu "normāls vecis". Atkal jau Mielava periods (hmm, cik stereotipiski, ka viņa mūzika patīk tikai pusmūža sievietēm...). Kaut kā organismu attīroši. Nu, tā mūzika.

Smadzenēs sāk grauzties jautājums par tēju. Par tās dzeršanu. Ar Viņu. Un runāšanu par dzīvi un medicīnu.