Šodien aprit divarpus gadi skaidrībā. Ielas pretējā pusē novāca graustu, kurš tur atradās kopš pagājušā gada maija. Dažādu izmēru grausti tiek aizvākti arī no manas domāšanas. Un šoreiz to dara kāds cits (kaut kur jau arī es pats, protams), jo terapeite jau ilgu laiku ir uz slimības lapas, bet pie jaunas speciālistes tā arī neesmu saņēmies aiziet, turot kā galveno attaisnojumu to, ka būtu visai grūti iebrīfēt 50 minūtēs visu apjomu, kuru divu gadu laikā esmu izlicis savai terapeitei. Bet pasmelt no virsiņas šobrīd aktuālo neliekas labi, jo bez seguma tas būtu steidzīgi, ja ne pavirši.
Notiek ļoti daudz kas, bet pagaidām vienīgais, kas man šķiet apzīmējams ar vārdu "būtisks", ir tas, kā cīnās (un arī zaudē) man līdzīgie - tie, kuriem atkarība ir sapinusi kājas, un, kaut arī praktiskā kārtā saites ir noraisītas, pēdas uz miesas ir palikušas un liek par sevi atcerēties. Tātad, arī domāt.
Notiek ļoti daudz kas, bet pagaidām vienīgais, kas man šķiet apzīmējams ar vārdu "būtisks", ir tas, kā cīnās (un arī zaudē) man līdzīgie - tie, kuriem atkarība ir sapinusi kājas, un, kaut arī praktiskā kārtā saites ir noraisītas, pēdas uz miesas ir palikušas un liek par sevi atcerēties. Tātad, arī domāt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}