Gudr 6,12-16
"Gudrība ir skaidra un mūžam nevīstoša, un tiem, kas viņu mīl, ir viegli saredzama, un atrodama tiem, kas viņu meklē. Viņa iziet pretī tiem, kas viņu meklē, kas pēc viņas ilgojas, lai tiem jau iepriekš ļautu sevi pazīt. Kas viņas dēļ ir nomodā līdz ar gaismu, tam nebūs jāpūlas, jo viņu atradīs sēžam pie savām durvīm. Domāt par viņu - tas ir saprāta briedums, un, kas viņas dēļ ir nomodā, drīz būs bez bēdām. Jo viņa pati staigā apkārt, meklēdama tos, kas viņas cienīgi, un draudzīgi atklājas viņiem ceļā, un atbalsta ikvienu viņu nodomu."

Šo šodien lasa baznīcā. Manuprāt, gluži vai neticami skaists teksts. Lai arī es to īsti nesaprotu. Tomēr man patīk iztēloties, ka gudrība ir kaut kas, ko es varētu atrast pie savām durvīm, ja vien man pietiktu gribasspēka viņas dēļ pietiekami agri piecelties. Vai arī tā nāktu man pretī, meklēdama cienīgos, un varbūt pēkšņi izradītos, ka arī es... bet nē, tas lai paliek gudrības ziņā.