sarunas
Atcerējos sarunu ar kādu ļoti labu paziņu. Saruna notika čilī picā, tad turpinājās kādā vecrīgas bārā un pēc tam – dzīvoklī.
čilī picā fonā skanēja MIKA un mans paziņa izteica apgalvojumu, ka MIKAs klausīšanās esot stulbuma pazīme. tāpēc, ka šī mūzika "spiež" dejot. "kā spiež?", pajautāju. atbilde bija apt. šāda: "nu, kad skan MIKA gribas dejot, šī mūzika spiež dejot". Vēlāk, kad bijām mazliet iesiluši ar tekilu paziņa izteicās, ka aizrautīgi sācis interesēties par budismu un gribot braukt uz Indiju. ko viņš vēlas darīt Indijā man netapa skaidrs. Vēl vēlāk, kad pagāja dažas stundas un bijām iesiluši ar brendiju, mans sarunu biedrs atzinās - viņu besī viņa paša šaurā piere, varot padomāt, ka viņš ir stulbenis, taču viņu nomierina tas (t.i. uztraukums par paša šauro pieri pazūd), ka kādam profesoram, kas viņam ir neapstrīdama autoritāte, arī ir šaura piere.
Atceroties šādas sarunas uzlabojas garastāvoklis.