10:09 am
Lūkojos spogulī un atceros tēva mīļāko dzejoli*. Nākamreiz, kad iziešu brīvā dabā, vai nu ietīšos visa milzīgā pončo no galvas līdz kājām, vai vienlīdz atkailināšu visas ķermeņa daļas. Ideja pa Jāņu brīvdienām staigāt apkārt plikā krekliņā un garajās džinsās ir rezultējusies veselīgi brūnā ķermeņa augšdaļā un spokaini bālās kājās.
* dzejolis sastāv no vienas rindiņas "O, prikroij svoji bļednije nogi!". Tā galvenais spēks, kā apgalvo tētis, ir emocionālais plašums - šo vienu rindiņu var izteikt vismaz 100 dažādās intonācijās - no absolūtas sajūsmas līdz absolūtām šausmām.
Es vairs neceru, ka jelkad varētu iegūt vienmērīgu iedegumu :(
man šorīt bija līdzīgas pārdomas, kad spoguļa priekšā pieliku savas brūnās rokas pie bālā vēdera. sajutos kā salasīta pa gabaliņam. :)
Ai, es vispār sūdīgi iedegu un pārsvarā tikai apdegu, tāpēc vnk ņemu un cēli nesu savu zilasiņu bālo stāvu pasaulē.
| From: | shelly |
Date: | June 29th, 2009 - 10:22 am |
---|
| | | (Link) |
|
Es jau ar allaž saku, ka esmu izmirstošā baltā rase, un ar to lepojos, bet nu tagad es nevaru lepoties pat ar to!
man ar traktorista iedegums - uz kājām šorti, rokas līdz elkonim, uz kakla vispār hvz kas
Es Jāņu dienā pamatīgi nocepinājos, trīs dienas biju sarkana kā varīts vēzis, tagad esmu pāris toņkārtas brūnāka nekā mans ierastais bālums, bet par iedegumu to tomēr grūti dēvēt. Sniegbaltīte, neko darīt.
Man vienu gadu bija šķībā krekliņa iedegums. Kopš tā laika ravēt eju maksimāli saģērbusies. Un sauļojos solārijā.