apņēmība
beidzot saņēmos un noskatījos "gredzenu pavēlnieksII. divi torņi"
kad pagājušo gadu aizgāju uz kino noskatīties pirmo daļu, ilgi nevarēju atiet. fiziski. es biju galīgi sabaidījies. krēslā sēdēju mazā čokuriņā, ceļus pie zoda pievilkusi. pēc tam no sasprindzinajuma vēl ilgi visas maliņas sāpēja. īstenībā no zāles izgāju viena no pēdējām, jo nevarēju tik tālu atslābt lidz kustētiesspējai. tagad nu biju gudrāka un skatījos mājās. ja aiz šausmīgo skatu negribēt redzēšanas ko palaidu garām, tad vismaz varēju padzert tēju, pārbīdīt priekšmetus uz galda, vai arī tāpat sēdēt ar ceļiem pie zoda, acis aizžmiegusi unskrubināt pirkstu galus. tagad ātri ātri saņemšos un aiziešu uz kīno uz trešo daļu. tās lielās laimīgās beigas gribu redzēt uz lielā ekrāna. nau ko visu laiku šausmas skatīties.
nezinu ko māsa padomaja, ka es skatoties filmu uz austiņām naktī skaļi saucu:
"nē nē tikai ne tevi! tikai ne tevi!"