Šī nedēļas nogale bija visai ražīga: aizdomājos par to - kātas nākas, ka es savu darbu daru tik labi cik vien to es varu un atbildu par to, bet esmu šausmīgi iecietīga pret citu cilvēku paviršībām un nolaidību (piemēram maistari labojot mašīnu neieskrūvēja lukturi un tas, kad mako atbrauca mājās, karājās vien vadā. un es tam nepievērsu uzmanību. Bet tad relikts ieminējās, ka luktura vietā varēja būt arī nepiestiprināta bremžu trosīte vai kaut kāda stūres figņa un mašīnā varēju braukt es ar maziņo.) Tad gan man muguras apmatojums sasala aiz šausmām. Bet atbildība par darbu ir tā pati un paviršības līmenis arī tas pats. Un es to pieņemu - es strādāju ar 150% atbildību, bet maksāju citam par pusizdarītu darbu, kas varbūt apdraud manu dzīvību. Un man tas līdz šim likās normāli.