Pūkainā Ķieģeļa Murgi
Sen nekas nav raxtīts sakarīgs, ai, kā ķeras...

   Troglodīts bija mazs, bāli pelēx radījums, kuram daba bija piešķīrusi arī melnas acis un īsu spalvu, pabeidzot neizteixmīgo kompozīciju ar tievu ašteli, apmēram 1/2 no pārējā ķermeņa garuma. Īstenībā viņš nemaz pēc troglodīta neizskatījās, bet reiz, mīļajos, senaizmirstajos aizlaikos, kādam bij ienāusi prātā doma, ka šis primitīvais un šķietami nevajadzīgais radījums varētu par troglodītu nosaukts tikt. Lētticīgajam dzīvnieciņam šī ideja likās tikpat laba kā visas pārējās saprātīgo būtņu saražotās filozofijas un mācības, un viņš to pieņēma.

   Troglodīts dzīvoja alā zem laukakmeņa vasaras pļavas malā, liepas stumbra dobumā rudens tumsībā un akurātā ligzdiņā pavasara neziņā. Ziemā viņš nedzīvoja, jo tur viņam nepatika. Katru trešo un simtastoto dienu nosacīti punktuālais iemītniex apstaigāja savus īpašumus un rūpīgi noslaucīja putekļus no daudzajiem sliekšņiem, druvju rokturiem un spīdīgajiem stikla gabaliņiem, šad un tad pārvietojot dažas nenozīmīgas lietiņas no vienas viņaprāt interesantas vietas uz citu - ar zemes energoinformatīvo lauku un fen-šui tobrīd labāk harmonizējošu. Zemer ener... eh, nu, to pašu reprezentēja nelīdzena sakaltušu dubļu piciņa - troglodīts bija dzirdējis, ka energoinformatīvais laux esot tas, kurš - redzams vai ne - esot visur un visus ietekmējot. Tā arī dubļi, lai kā viņš censtos tos neievērot, spītīgi ietekmēja viņa ķepiņas, padarot tās ķēpīgi netīras. Taču troglodīts nedusmojās uz dubļiem, jo bija dzirdējis, ka zemi vajagot cienīt - tā, lūk, esot "visas dzīvības māte". Turklāt vasarā otra "visas dzīvības māte" - saule - rūpējās par to, lai viņš varētu savus ceļus un neceļus (t.i. taciņas un brikšņus) staigāt ar tīrām kājām un sirdsapziņu (viņš īsti nezināja, kur tā atrodas, taču līdz šim nekad nebija to saķēpājis, tāpēc par to daudz neraizējās).

   "Fen-šui" bija smuki dzelteniem burtiem uz pabieza, nedaudz apgrauzta tumšsarkana papīra uzraxtīts. Šis krāsainais gudrības gabaliņš labie iederējās gan pie alas raupjās sienas, gan dobumā savilkto sauso lapu grīdsegā, gan dienvidvēja apmīļotajā ligzdā, kur tas atgādināja savdabīgu gaismmīli-ziedu, gozējoties saulītē un sniedzot estētisku baudījumu skatītājiem, bet nepildot nekādu noderīgu funkciju.

   Kad troglodīts nebija aizņemts ar mājvietas labiekārtošanu, viņš reizēm ēda pusdienas, diezgan bieži brokastis un paretam - vakariņas. Ja gadījās atbilstošs noskaņojums, viņš brokastoja piecreiz dienā, pusdienas ziedoja labdarībai un vakariņas izmantoja garāmlidojošu suņu apmētāšanai, kas padevās tīri labi, jo vakariņās viņam parasti bija riexti un rūtiņu papīrs.

   Un tad kādu dienu troglodītam ienāca prātā izdarīt kaut ko neparastu, bet nīgrais autors aizdzina viņu gulēt diendusu :P