+
atpakaļ lidojām ar jauno bombardieri, kas nosēžoties nejēgā purinājās, bremzējās, rāvās uz priekšu. man jau šķita, ka rīgā vētra. bet pat ne brāzmu.

protams, pilsētā bija pilns ar latviešiem.
bet vienu pāri ievērojām, jo turpceļā viņi sēdēja it kā biznesa klasē, kas vienīgās divas vietas priekšā, pat bez aizkariņa.
pēc tam sastapām viņus aalto akadēmiskās grāmatnīcas 3.stāvā, tad liftā braucot uz brokastīm, līdz vispēdīgi atkal pie geita.

tagad vairs neatceros ko vēl piemetamu. bija stāstiņi par koncertu, bet tos jau no rīta visus izstāstīju vienīgajam kolēģim. pēc tiem un sava pērnā apmeklējuma vimbldonas tālākajā, augstākajā galā pat virs dekorāciju centrālā tornīša, viņš secināja, ka mums tiešām bijis gandrīz kā mājas tusiņš. ar bono un edge diskusiju par pareizo noti, par sen nebijušiem mēģinājumiem, asaru acī pēc still haven't found un palūgšanu, lai piebīda tuvāk transportu atpakaļ uz skatuvi. ā un dziesmiņas par reini trīs reiz, kad tas sāka rasināt. arī one melodijā. lietum tāda pielabināšanās patika un tas mitējās. (tirinoties tiem pirmajiem tirliņiem, pie sevis arī vairākkārt dungoju spīguļo saulīti, lai gan 8 vakarā gribēdama neko daudz vairs jau viņa nepaspīguļos. tomēr palīdzēja. plēvju ādiņas bijām atstājuši viesnīcā.)