um why though
kāpēc tu tiešām vienmēr atšuj džekus?
vai tu baidies no kaut kā?

Forshi, tu vinju pasuutiji dirst, bet pati nesaprati, kaapeec? :D

tas gan man liekas drusku debīli, darīt lietas, kuras tai pašā mirklī nožēlo, kad vēl ir iespēja labot, neko nedarīt ir dumji, neviens Tavas problēmas nerisinās, izņemot Tevi pašu

nebrūc asiem vārdiem manai māsai. viņa šito zina, bet pat bārā pie alusglāzes tu diezvai šo viņai teiktu, know you internet disinhibitions.

šo gan es pateiktu. ja Tev šķiet, ka lietotie vārdi bija pārāk nemaigi, par to varbūt atvainojos. lai gan ir liela atšķirība, vai tiek lietoti apstākļi, kā šajā gadījumā, kas nozīmē, ka vērtēta tiek rīcība, vai arī apzīmētāji, kas nozīmētu, ka tiek vērtēta Tava māsa, un to es nedaru. fakts, ka viņa rīkojas dumji, nekā nepadara viņu dumju, jo visi rīkojas dumji vienā vai otrā gadījumā.

bet šo es teiktu. varbūt pat arī bez alus glāzes, ja man šo vīrieša pasūtīšanas stāstu šādā formā stāstītu.
jo es neredzu nekādu lōģiku, ne emocionālu, ne racionālu, lai atkārtoti rīkotos konkrētā veidā (here-darītu pretēji savām vēlmēm), ja pat darbības laikā pašam jau ir skaidrs, ka tā nav in any way desirable darbība. izņemot, protams, ja galvenā motivācija ir kaut kāda mazohistiska pašžēlošanās iespēja pēcāk, bet man kaut kā negribētos ticēt, ka this is the case, tāpēc es pieņemu, ka tas ir tāpēc, ka viņai nav vienmēr acu priekšā neōna uzraksts acting against your own desires without a good reason (like if they would really hurt someone or sth) will never grant you anything but disappointment
es nevaru uztaisīt maģisku neōna uzrakstu, bet es varu pateikt šo, un, jo biežāk cilvēkiem šādas lietas tiek atgādinātas, jo lielāka iespēja, ka viņi to atcerēsies un izturēsies pret šo informāciju aatbilstošā veidā - tāpat kā ar reklāmām, Tev kā psiholōģijas studentam taču tas anyways jau ir skaidrs

jā, kad cilvekiem atgādina, ka viņi rīkojas DEBĪLI, lai arī cilvēks iespējams nemaz nav jautājis tavu personīgo advice. mani šis sadusmoja tāpēc, ka tu it kā pati teici, ka cilvekiem ir katram sava relaitāte, kad mums bija visa tā kermeņa diskusija, tāpat cilvēki var domāt vai darīt debīlas lietas apzinoties, ka tās ir debīlas vairāku iemelsu dēļ (piemēram tāpēc, ka viņiem ir bail). ar pirkstu parādot, cik viņi stulbi rīkojas varbūt kaut ko var panākt, bet ummm, varbūt arī nē???? it's likely they will just feel hurt.

un nē, nav tā, ka viņi 'izturēsies pret šo informāciju atbilstošā veidā'. ar mere exposure efektu var dabūt familiarity, bet mere exposure nevar piespiest tev rīkoties konkrētā veidā, tas ir daudz daudz sarežģītāk.

es neesmu to aizmirsusi, jā.
vienkārši man nepatīk tāda veida pasivitāte, kad tu apzinies, ka ir problēma, un sūdzies par to, ka ir problēma, bet tai pat laikā nemeklē risinājumu. tas ir tas, kas mani satrauc, tas ir tas, kāpēc dažreiz cilvēkiem ir jāsaka lietas, ko viņi nelūdz, lai saka. visa ķermeņa diskusija radās tieši tāpēc, ka es tik cītīgi mēģināju rast risinājumu apzinātai problēmai, ka it drove me nuts. šeit es redzu tik daudz visāda veida anguish un konstantu problēmu ar cilvēkiem, kura tiek eksplikti pausta, bet neredzu tieksmi uz risinājumu, mani tas satrauc un apbēdina, un tāpēc es izrunājos. jo ir svarīgi, lai cilvēki nenogrimst kaut kādā bezdarbīgā žēlabu ielejā, no tās pēc tam ir daudz grūtāk tikt ārā, nekā vienkārši profilaktiski izvairīties no iešļūkšanas tajā. bļeģ, nu, man vienkārši for some reason rūp Tava māsa, lai cik arī nelōģiski un absurdi tas nebūtu, jo mēs esam barely pazīstamas, un es gribu, lai viņa nav konstantā disappointment un droom disposition, tāpēc mani, savukārt, mazliet sadusmoja, ka viņa vienkārši šādi palaiž garām pozitīvu iespaidu iespējas, pie tam tik ļoti apzināti, par spīti tam, piemēram, cik daudz Tu esi centusies rūpēties par viņas emocionālo labklājību, tāpat neizskatās, ka kaut kas no tā tiktu ņemts vērā, un es nesaprotu, kāpēc.

un vēl kas, "drusku debīli" nav tas pats kas "DEBĪLI", ja, please do not twist my words, saliekot savus uzsvarus.

nujā, tā jau ir. man gan šķiet, ka te pamatā varētu būt kaut kādas bailes, bailes no nemācēšanas vai arī sajūta, ka well i don't deserve happiness anyway so i'll retreat in my comfy loneliness, like i'm not good enough vai kas tāds, kas tipiski liedz cilvēkiem darīt to, ko viņi vēlas.

bet es esmu pamanījusi, ka tad, kad es mēdzu brutāli viņai brakt virsū, ak tu dari stūlbi, viņa tikai iespītējas un pasaka oh ok, tad es esmu stūlba, ok whatevs, lieciet mani mierā. so tāds state the obvious risinājums nekad līdz šim nav palīdzejis un man liekas, ka nekad nevienam arī īpaši nepalīdz (unless viņi nu patiešām visu laiku pirms tāda steitmenta ir bijuši oblivious, ka dara stūlbi). ir ļoti reāli apzināties, bet nedarīt. bet lai izdomātu kā panākt kādu kaut ko darīt, tur vajag manuprāt kautkādas smalkas atbaiļošanas/atproblēmošanas metodas iekš daudz daudz sarunām.

"bet lai izdomātu kā panākt kādu kaut ko darīt, tur vajag manuprāt kautkādas smalkas atbaiļošanas/atproblēmošanas metodas iekš daudz daudz sarunām." --> jā!, un ir tik žēl, ka mūsdienu cilvēkiem reāli maz sanāk šādu daudz daudz sarunu iespēju, jo to man liekas vajag visiem. un visiem in every sense - gan tā, ka katram ir kaut kas, ko izrunājot daudz ar citiem, var salabot, gan arī runāšanas procesā benefits tiek visiem iesaistītajiem, tas ir kā ar kaķu glaudīšanu, kur kaķim ir labi un cilvēkam arī noregulējas asinsspiediens

un gosh, kā man riebjas, ka tik daudziem mums ir iepotēts šitāds "well i don't deserve happiness anyway" --> jo taisnība taču, ka cilvēki nav dzimuši, lai attaisnotu savu eksistenci, viņi vienkārši te ir, un ko ar to darīt, ir katra paša izvēle, un būt laimīgam pienākas pilnīgi visiem, bet šitas "esi vērtīgs, atbilstošs, attaisno sevi" diskurss šo dabisko patiesību nomāc tiktāl, ka pat tad, ja tu tā domā, sliktos brīžos vienalga liekas, ka i do not deserve

pizģec, ne sabiedrība mums te.

juus ar noru esat ljot miiljas, jums ir taisniiba, bet heck, es jau to visu zinu ari. personiigi visam un visiem saku nee, jo man vinjiem nav ko dot pretii, un tas ko es gribu no lietaam un clveekiem ir pavisam kaut kas cits ko cilveeki generaly veelas un pati nemaz nezinu vai patieshaam kaut ko veelos reizee, un taa jau viss un visi agri vai veelu sapratiis ka esmu total loony. its a very lousy opportunity cost.
un nav jau taa ka cilveeki juutas ka nebuutu pelniijushi, vinji venkaarshi biezhi juutas, ka vinji nav in charge un ka vinjiem reaali nav ko dot, un vinji grib paaraak daudz, un njemt bez doshanas ir nepieklajiigi

Es esmu nonaacis pie atklaasmes, ka staarsiidiem ir jaakopojas tikai ar staarsiidiem.

cilvēki bieži vien pat neapzinās, ko īsti nozīmē dot un ka tas nenotiek tikai kaut kādos dažos conventional veidos, ka var arī dot ņemot (piemēram, pieņemot cilvēku atbalstu, tas bieži ir liels devums, jo otram liek justies vajadzīgam utt, utt), tāpēc es ieteiktu Tev pamēģināt ņemt kādreiz vienkārši, ko gribas, nedomājot par sekām (izņemot, ja Tev gribas veikalā ņemt dārgus pārdodamos priekšmetus, say, briljantu pulksteņus utt, jo tad Tevu ieliks cietumā, un to jau nu gan mēs negribam!) vai kaut kādu tiešu tūlītēju apmaiņu. jo visās attiecībās nekad jau nav tā, ka ir kkāda precīza equivalent exchange, tā jau nenotiek, cilvēks vnk kkad ņem, kkad dod, dara šīs lietas dažādās kombinācijās un dažādās daļās dažādos laikos, tā. it sevišķi, ja Tu vēlies ko citu nekā citi, tad jau sanāk, ka to ņemt ir pat ļoti ok, jo nevienam citam tāpat nevajag :D

"taa jau viss un visi agri vai veelu sapratiis ka esmu total loony" --> yeah well, even if so, if they matter, they won't care. or will be positively exhilerated about the fact. tici vai netici, bet cilvēkiem patīk savdabīgi cilvēki ^^

ņurņurr

mani vienmeer sajuusmina kaa tu pasniedz idejas ar humorisku pieskanju! it so nice. i guess you are so right tooo.. man shiis idejas nodereeja, padies Tev.

Es piekriitu, ka vinjai jaatiek galaa ar savaam probleemaam. Tas nenoziimee, ka vinja ir mazveertigaaka par jebkuru citu, jo katram ir savas probleemas, ar kuraam jaatiek galaa.