nujā, tā jau ir. man gan šķiet, ka te pamatā varētu būt kaut kādas bailes, bailes no nemācēšanas vai arī sajūta, ka well i don't deserve happiness anyway so i'll retreat in my comfy loneliness, like i'm not good enough vai kas tāds, kas tipiski liedz cilvēkiem darīt to, ko viņi vēlas.

bet es esmu pamanījusi, ka tad, kad es mēdzu brutāli viņai brakt virsū, ak tu dari stūlbi, viņa tikai iespītējas un pasaka oh ok, tad es esmu stūlba, ok whatevs, lieciet mani mierā. so tāds state the obvious risinājums nekad līdz šim nav palīdzejis un man liekas, ka nekad nevienam arī īpaši nepalīdz (unless viņi nu patiešām visu laiku pirms tāda steitmenta ir bijuši oblivious, ka dara stūlbi). ir ļoti reāli apzināties, bet nedarīt. bet lai izdomātu kā panākt kādu kaut ko darīt, tur vajag manuprāt kautkādas smalkas atbaiļošanas/atproblēmošanas metodas iekš daudz daudz sarunām.