es neesmu to aizmirsusi, jā.
vienkārši man nepatīk tāda veida pasivitāte, kad tu apzinies, ka ir problēma, un sūdzies par to, ka ir problēma, bet tai pat laikā nemeklē risinājumu. tas ir tas, kas mani satrauc, tas ir tas, kāpēc dažreiz cilvēkiem ir jāsaka lietas, ko viņi nelūdz, lai saka. visa ķermeņa diskusija radās tieši tāpēc, ka es tik cītīgi mēģināju rast risinājumu apzinātai problēmai, ka it drove me nuts. šeit es redzu tik daudz visāda veida anguish un konstantu problēmu ar cilvēkiem, kura tiek eksplikti pausta, bet neredzu tieksmi uz risinājumu, mani tas satrauc un apbēdina, un tāpēc es izrunājos. jo ir svarīgi, lai cilvēki nenogrimst kaut kādā bezdarbīgā žēlabu ielejā, no tās pēc tam ir daudz grūtāk tikt ārā, nekā vienkārši profilaktiski izvairīties no iešļūkšanas tajā. bļeģ, nu, man vienkārši for some reason rūp Tava māsa, lai cik arī nelōģiski un absurdi tas nebūtu, jo mēs esam barely pazīstamas, un es gribu, lai viņa nav konstantā disappointment un droom disposition, tāpēc mani, savukārt, mazliet sadusmoja, ka viņa vienkārši šādi palaiž garām pozitīvu iespaidu iespējas, pie tam tik ļoti apzināti, par spīti tam, piemēram, cik daudz Tu esi centusies rūpēties par viņas emocionālo labklājību, tāpat neizskatās, ka kaut kas no tā tiktu ņemts vērā, un es nesaprotu, kāpēc.

un vēl kas, "drusku debīli" nav tas pats kas "DEBĪLI", ja, please do not twist my words, saliekot savus uzsvarus.