Braucam pa putekļainu, amerikāniskā garā pamestu pilsētu sarkanā kabrioletā, lēnām iestājas krēsla. Es sēžu aizmugurē, kājas pārlikusi pāri auto dibenam un skatos apkārt, redzu, ka pabraucam garām Depo, nodomāju, ka man tur vēl vajadzēja iebraukt.. Nekas, rīt.
Tad vienā brīdī es izveļos no auto un kūleņoju augšup pa balto, grantēto ceļu, uzkalniņā. Debesis satumst līdz tumši zilām, pa ceļam izsijājot rozā atblāzmu uz netālu esošo divu māju jumtiem. Tālumā caur migliņu redzu zvaigznes, un viens zvaigznājs iezīmējas pavisam konkrēti - zvaigznes savieno šurpu-turpu skraidošas, mirdzošas gaismas līnijas. Tad kāds man pavisam nopietni zīlē, un manā ausī čukst: "Sāc ar sarmu, sāc ar rītausmas sārto."

Tad es pamostos no tā, ka manas istabas durvis atveras ar tekstu: "Čau! Vari aizslēgt durvis?"