Vecais mācītājs un šlāgermūzikas festivāls (ņemts iz draugiem.lv)
Reiz dzīvoja vecs mācītājs. Cik viņš sevi atcerējās, viņš vienmēr ir bijis mācītājs vai arī bijis saistīts ar garīgām vērtībām. Pirmo reizi vārdu "Dievs" viņš izdzirdēja jau piedzimstot - tēvs viņu pirmo reizi ieraugot iekliedzās: "Ak Dievs, un tas ir viss?!".

Kopš tā laika viņš allaž bijis kodēts uz teoloģiskām vērtībām. Bērnībā, mācoties Svētdienas skoliņā, mazajam vecajam mācītājam allaž bija vēlme viņa paša sarakstītajā Ziemassvētku ludziņā "Bētlemes zvaigzne un vecās vardes noslēpums" tēlot Mariju Magdalēnu garajā, skaistajā kleitā. Jāatzīst gan, ka pēc ludziņas parasti divus trīs mēnešus viņš kleitu tā arī nenovilka.

Pusaudža vecumā, kad pusaugu vecajam mācītājam uzmetās pirmās pinnes, viņa interese par teoloģijas jautājumiem tikai pastiprinājās. Kad viņš savam draudzes mācītājam pārliecinātam un nelokāmam katoļu garīdzniekam reiz jautāja, kā rodas bērni, tas bija ilgi domājis, prātojis, pat pakonsultējies ar veco ērģelmeistarieni, kura reizēm veikalā pirka gurķus un burkānus vairāk, nekā var apēst, kā rezultātā draudzes ētikas komisija bija izdevusi visiem veikaliem pavēli ērģeļmeistarienei pārdot šos dārzeņus "tikai ēšanai paredzētos daudzumos". Tomēr arī viņa nezināja, kā rodas bērni un beigu galā draudzes ētikas komisija pieņēma lemumu, ka bērni rodās no tapešu līmes sajauktas ar izlietotiem lūpukrāsu flakoniņiem un lauru lapām. Ja gribot zēnu, tad piejaucamam lūpukrāsas flakoniņam jābūt mazāk izlietotam.

Tad nu ar šādu ticību vecais mācītājs iestājās teoloģijas fakultātē. Tajā laikā tā bija aizliegta, tamdēļ to oficiāli dēvēja par Pārtikas tehnoloģijas un galdniecības fakultāti. Nomācījies šajā fakultātē piecus gadus, vecais mācītājs atskārta, ka patiešām izmācījies par pārtikas tehnologu un galdnieku, jo, nākot uz iestājeksāmeniem, bija sajaucis kabinetus. Bet nekas - arī šīs zināšanas viņam labi noderēja, gatavojot svētītās kanapē maizītes un tecinot tik pat svētīto vīnu.

Vienu brīdi gan vecais mācītājs sāka šaubīties, vai viņš tā īsti vēlas kļūt par mācītāju. Bet reiz Ziemassvētku dievkalpojuma laikā viņš visus draudzes locekļus cienāja ar paša ceptām piparkūkām, un visiem vienlaicīgi savajadzējās pa dabiskajām darīšanām. Nu tas bija loģiski - jo glazūrai pūdercukura mājās nebija, tad nu vecais mācītājs izlīdzējās ar vēdera darbību paātrinošiem medikamentiem, kas sasmalcināti pulverītī nedz pēc garšas, nedz skata no pūdercukura neatpalika. Pa tam lāgam visa draudze ķēzījās vienīgajā ciema pārvietojamā atejā, kuru šajā gadījumā vajadzēja pārvietot ik pēc pāris apmeklētājiem, lai būtu vietas nodarīties nākamajam. Vecais mācītājs, veicot statistiku šajā jautājumā, ar izbrīnu konstatēja, ka ateja ir jāpārvieto vidēji pēc diviem trim vīriešu kārtas apmeklētājiem, bet draudzes visvecāko kundzi pašu nācās ar visu ateju pārvietot pa divi lāgi.

Un šis gadījums vecajam mācītājam lika saprast vairākas lietas. Skatoties, kā ļaudis cīnījās par iekļūsanu mazmājiņā, viņš saprata, ka ir spējīgs apvienot un saliedēt draudzi. Un tiklīdz no atejas bija iznākusi pēdējās draudzes dāma, kas gan notika pēc divām dienām, jo viņa tur bija iemigusi, vecais mācītājs tika ordinēts par draudzes mācītāju.

Tā sākās vecā mācītāja kalpošanas gaitas. Kā jau jebkurā profesijā, arī šajā bija pienākumi, kurus pildīt ir patīkami, un tādi, kurus ne visai. Vecajam mācītājam īpaši patika pieņemt grēksūdzes. Pirmdienās parasti sūdzēt grēkus nāca vecās ciema sievas. Lielākā daļa no viņām parasti sūdzējās, ka vecā ērģeļmeistariene viņas piespiež pirkt gurķus un burkānus un tad tos atņem. Trešdienās un ceturtdienās uz grēksūdzi parasti nāca skolnieki. Ar sākumskolniekiem nebija interesanti - viņi nožēloja grēkus, ka bija špikojuši kontroldarbā vai ielikuši skolotājai somiņā peļu lamatas, bet ar vidusskolniekiem jau bija interesantāk. Sevišķi, ja būrī ielīda divi skolnieki reizē un līdzi bija kārtis - tad sanāca labi paspēlēt zolīti. Ja ielīda viens, varēja izlīdzēties ar durakiem.

Ne īpaši vecajam mācītājam patika vadīt kāzu ceremonijas savas vecās tieksmes uz kleitām dēļ. Vadot laulību ceremoniju, viņš allaž pārāk iejutās līgavas lomā un domās uzmērija viņas kleitu un plīvuru. Dažreiz viņš tā iedzīvojās lomā, ka pat līgavas vietā pateica "Jā!". Savukārt ar bērēm bija citādi. Viņš, pēc profesijas būdams galdnieks, lielāko daļu bēru ceremonijas veltīja jaunāko zārku dizainu analīzei un modes tendencēm. Izvadīšanas ceremonijas laikā viņš allaž nomērija aizgājēja zārku un, jau laižot nelaiķi zemes klēpī, tuviniekiem parasti deva norādījumus, kāda izmēra un formas zārku šim neliķim vajadzētu izgatavot nākamajā reizē.

Tā nu vecais mācītājs dzīvo vēl šobaltdien. Viņš kristī un svēta, precina un izvada, un viņam ir labs pārvietojamo ateju bizness.

Bet viņa mūža sapnis jo projām ir - uzstāties lateks biksēs šlāgermūzikas festivālā.