sense & sensibility

Tā man gadījās nesen. ``Vai tad tas ir ērmoti, ka es varētu stundām ilgi gumzāties pie spoguļa, notriekt milzīgu naudu par mīļākajām GUCCI smaržām, piekraut savu istabu ar dažkārt pat bezgaumīgiem sieviešu žurnāliem, apmāti blenzt zvaigžņotā debesī, lasīt Romeo un Džuljetas oriģinālu vairākas reizes no vietas, klandīties pa modes veikaliem bez aktuāla mērķa, iejūsmoties par maziem, apaļiem bebīšiem, ziedu klēpjiem, zaķīšiem, kaķīšiem, pūkainām lietiņām, birdināt asaras, redzot no cunami cietušo dienvidāzijas cilvēku sāpju pilnās sejas vai nolīst savos zīda paladziņos un raudāt visu nakti salkanu meldiju pavadībā???`` Viņš: ``Nē, nē, nē, tas ir NORMĀLI, tas piedien visām sievietēm, kamēr vīriešiem patīk vīriešu lietas!!!`` ``Nu nu KĀDAS tad?`` tā es [šķelmīgi]. ``....`` tā viņš [sadulbis ģīmis]. Man arī patīk automašīnas, ātrums, cīņas klubs, sports, risks, slinkošana, bezjūtīga ģīmīša savilkšana, sekss, skaļa mūzika, smagais alkohols un iekarošana. Un ne jau man vienai! Kur tad ir `veču` lietas? Vai vīriešu primitīvie (vai tā?) prāti liedz ierindot viņu vērtību skalā ko raksturīgāku, oriģinālāku, kas varētu piedienēt normālam vidusmēra vīrietim?  Es gribu zināt.