škiet, kāds jau kādus mēnešus trīs cenšas mani pārliecināt, ka dzīve tomēr ir cīņa. nē, dzīve ir tā aizvēsturiskā pre-video spēlīte, kur vilkam bija jāskraida šurpu-turpu un jāķer no gaisa krītošas olas, lai tās nesaplīstu!

bet es totāli visā vainoju ziemu. pie tā, ka kāda puse no olām tomēr saplīsa, ziemu var vainot pavisam objektīvi. bliamba!
pirmajā pavasara dienā es tik tiešām iepīšu matos [pielīmēšu ar skoču, iepīt vēl īsti nav kur] pirmos pavasara ziedus un iešu pa rīgu dziedādama, nerūpēdamās par estētiskajām vērtībām un apkārtesošo labklājību.