Katrai meitenei taču ir tā, ka vnm galvā ir bijis kāds konkrēts vīrieša prototips, par kuru draudzenēm un draudziņiem stāstīts - lūk, tādu vīrieti man vajag! Visi izbijušie, esošie tiek nolikti pie vietas un tiek teikts - nē, man vajag citādāku. Viena teiks, ka vajag dzelzs vīrieti, otra teiks, ka vajag kkādu emocionālo bučmūli (ļerg). BET tad, kad pēkšņi no debesīm nokritis uzrodas tas vīrieša prototips, atnāk baigā atklāsme - a ja nu es tomēr nemāku ar tādu sadzīvot? Visu mūžu tādu gaidīju, bet izrādās, ka netieku galā ar "prototismu". To var iemācīties un tas nāk ar laiku?