lēnām saaugu ar patreizējo situāciju,lēnām ieeju kaut kādā ritmā,lēnām vācu sevi kopā,daži gabaliņi gan ir grūtāk atrodami,bet es cenšos.būs labi.vienmēr viss nokārtojas.
dusmu lēkmes sāk pierimt,panikas lēkmes arī.tas katrā gadījumā pamatīgi atvieglo manu ikdienu.
turpināšu sev atgādināt,ka viss ir labi,ka ir iemesli kāpēc vajag turēties,ka es nedrīkstu sabrukt.

"How can I feel abandoned even when the world surrounds me
How can I bite the hand that feeds the strangers all around me
How can I know so many never really knowing anyone
If I seem superhuman I have been misunderstood"

uz pozitīvās nots-dabuju haltūriņu.