Nezinu...
O.K., “nedaudz labāk” laiks pagājis. Ir draņķīgi. Jūtu, ka vairs nekļūstu par to, ko ienīstu, bet tas maksā dārgi. Un labi jau tā pat nav, bet vismaz šī sajūta mierina. Ienīstu vispārvaldošo pieņēmumu, ka gruziet viņai virsū ko un cik daudz gribiet, gan jau viņa tiks galā. Vienmēr jau tiek. Besis par visu un uz visu. Pašsajūta slikta. Ja uz kādu brītiņu arī viss šits bullshits izplēn no galvas, kad esmu kopā ar draugiem (kuriem, cita starpā, iet tāpat, ja neskaita Sabbath), tad pēc tam atkal, b***. Vakar bija sevišķi draņķīgi pat pēc maniem parametriem. Sākās ar to, ka es jauki melniem lokiem zem acīm un dažām nogulētām stundām devos uz skolu. Pa galvu jaucās tās pašas nepriecīgās domas, kas naktī neļāva aizmigt. Tad. Stulbās klases biedrenes. Maitas. Bitches. Loses, m****, ****, ***************************, ****parāvis. Ne jau visas, loģiski. Nu, laikam jau viņa padomāja, ka es tā reaģēju uz viņas tizlo runāšanu, bet tas gluži vienkārši bija pēdējais piliens. Toties pēc tam bija miers un _laime_. Nu, laime par to ka liek mierā. Klasē jutos kā tukša vieta, ar ko biju šausmīgi apmierināta. Vēlāk pastaigājām un parunājām ar draugiem, bet pat ejot viņiem blakus ļoti labi apzinājos, kas būs tiklīdz viņi aizies. Nu, tad vēl pie draudzenes pasēdēju. Viņa bija neparasti sakarīga. Toties pārkāpjot pār mājas slieksni, dabūju dzirdēt veselu vārdu straumi par vēlo pārrašanos, ko uztvēru ar parasto ignorēšanu un īgnumu. Vārdu sakot, lielu vakara daļu pavadīju klausoties smagu mūziku uz skaļāko un pildot angļu valodu, vienlaikus cenšoties apslāpēt domas. Tā nevar, kā no rīta. Visi mani ir pieraduši redzēt baigi bezdvēselisku, mierīgu, sarkastisku un tādu savdabīgu zubra paveidu, kas parasti staigā melniem lokiem zem acīm un izturas īgni. Tas tad nu laikam arī radījis iespaidu, ka man pilnīgi viss pohuj. Nesaku, ka tā nav, bet tomēr. Ne jau gluži viss. Netērgāju ar ko pagadās par problēmām, iespaids – man tādu nav. Atklāti ņirgājos (sauciet mani par sliktu, ja aprunāšana, tenkošana, mietpilsonība, skaļa spurgšana par debiliem jokiem, klačošanās par kārtējo “džeku” un “attiecībām” ar visu no tā izrietošo, klaja cūcība un piesiešanās ar idiotiskiem jautājumiem jums šķiet pieņemama) par jau minētajām the bitches (kamēr citi to dara aizklāti), iespaids – nekā cilvēciska, tikai dzīvs kompis, kas salīdzinoši ar pārējiem zin nedaudz vairāk. Kādreiz viņiem bija cits priekšstats. Kādreiz spītīgi pretojos visāda veida netaisnībām, bet panācu tikai to, ka biju ņuņņa. Tagad ne. Tagad es par tām vienkārši smīnu. Un šī stratēģija darbojās visai labi. Ja sākumā tā, bija kā maska, tad tagad var teikt ka tā vairs nav nekāda maska. Visam pāri stingra loģika. Ja jau reiz viņi ir iegalvojuši sev, ka es esmu tik prātīga, lūdzu. Man tas ir aiztaupījis tiešām daudz dažādu problēmu ar ko nākas saskarties jūtīgiem cilvēkiem.
Bet citiem ir kā izlādēties. Vieni dzer, citi smēķē, kaujas, bļauj, nezinu ko vēl dara, es to nevaru. Sabojāsies sekmes, veselība. Phe, kā man tas fuckin rūp tjipa. Un ko padomās baigi civilizētie kaimiņi? Un nekādai loģikai jau nu tas noteikti neatbilst. Ko tur lai saka, sagriezu roku, nedaudz pavēroju kā asinis tek, uzgriezu mūziku vēl skaļāk, un izmācījos fiziku, lai pēc tam līdz trijiem naktī atkal mocītos ar domām...
Bet šodien...jūtos kaut kā baigi mierīgi, un viss tā dziļi pohuj. Un ja man jāizvēlas starp kļūšanu par to, ko ienīstu un tā darīšanu, ko vienmēr esmu noliegusi, es izvēlos otro. Varbūt kāds to uztver kā protestu, vai kaut kā Bleeding_angel stilā, tad man vienkārši kļuva vieglāk. Saucat par bara instinktu, ja gribat lai gan šoreiz diez vai tā ir. Lai nu kā...apsveicu, ja izlasījāt līdz galam.

P.S. Bet šitā dziesma ir labā...