Te nesen kāds rekomendēja bērnu slimības kā garastāvokļa bojātāju. Jā, iedarbīgi. Nemaz nevajag bronhītu vai plaušu karsoni, pietiek ar vīrusu. Tu ej saulainā svētdienā pa kritušām lapām, bet pēkšņi viens sašļūk un ir nesams, un jābrauc mājās, un tad vemj un noguļ gultā karsts visu vakaru un nākamo arī, un tad arī otram sāp kakliņš un galviņa, un paliek mājās. Un, kad sāk atveseļoties, bet uz bērnudārzu vēl nevar, tad trako, un kašķējas un niķojas. Un es nevaru neko, ne iziet ārā, ne savas lietas darīt, ko iecerējusi. Ja būtu darbs, es paliktu mājās tikai vienu dienu, tad ietu uz darbu, un besītos mana mamma vai aukle, kas nu kuro reizi bija. Tas protams nav labāk. Vispār aukle nebesītos, viņai tas bija darbs. Da es nežēlojos un nevienam neko nepārmetu, es tikai biju aizmirsusi, kā tas ir - visu dienu sadzīvot ar atveseļojošos bērnu kaprīzēm. Kā ir atlikt visus plānus. Vobšem jāmācās pazemība.
Mani bērni, starp citu, objektīvi nemaz nav tik slimīgi. Viņiem pat ir augsta imunitāte. Vienkārši man ir lielas prasības pret dzīves kvalitāti:D