neko šodien nesaprotu, bet ne parasto iemeslu dēļ. ar katru mirkli aizvien vairāk jūtos kā nesalikts rubika kubs.
ļoti, ļoti, ļoti gara nedēļa.
kā parasti - gribas visu uzreiz: laimi ikvienam un katram, naudu, veselību, skaisti fotografēt, skaisti rakstīt, lai nemirst radošie tēvi un neviens cits, lai ir silti un jauki, lai ir saule, ceriņi Mežaparkā un pēdas siltās smiltīs.
bet daudz reālāk - gribas šūt, izšūt to, kas iekšā pārdzīvots, visās tajās vīlēs, kuras pēc tam vilkt mugurā un klausīties, ka piestāv. un tad ir labi, laba sajūta - drošība, ka viss, kas noticis un notiek, ir pa īstam, nav bezjēdzīgi un vispār - ka viss oki doki.
īsāk sakot - jūtos skumji, un tas mani apgrūtina.
ļoti tāds "jā/nē" garastāvoklis.