Par grāmatas "Kāpa" otro daļu
Stāsts par mesiju Muad'Dibu man patika tā
cilvēciskuma dēļ.

Lai arī visa grāmata man atgādināja Troņu Spēles,
un es zinu, ka grāmata ir sarakstīta stipri pirms
Troņu spēlēm, tāpēc ir otrādi - šī grāmata bija iedvesmas avots tām,
tomēr uz tās beigām varēja saprast,
ka vara un imperatora statuss ir labs tikai tad, ja cilvēks
ir mierā pats ar sevi.

Gaišredzība reālajā dzīvē ir tiem, kas kalpo gaismas spēkiem,
to dara ar atbildību. Gaišredzību ar narkotiku palīdzību
iegūt var tikai īslaicīgi, un tā ir daudz zemākas kvalitātes
gaišredzība kā grāmatā šīs spējas deva spaiss.

Ģimenes drāma un dievišķības falšums
ir galvenās tēmas otrajā daļā.

Lai pārtrauktu vardarbību Muad'Dibs izlemj upurēt
sevi, un tas ir saprotams, jo viņš 15 gadus dzīvojis
kā paša negribēts, likteņa uztiepts džihāda imperators.

Pati Kāpas pasaule ir ļoti brutāla.
Es pieņemu, ka tajā valdošie likumi ir anti-utopija,
nevis sci-fi.

Visvairāk identificējos grāmatā ar Alijas tēlu.

Viņa piedzima zinoša, pildīja priesterienes lomu,
cīnījās, gribēja būt arī māsa, māte un sieviete, ne tikai
amata izpildītāja.

Mēs paši uzņemamies atbildību par to, kādu
darbu darām, ar ko pelnām maizi.

Paši esam atbildīgi par tēlu, ko radām citu cilvēku acīs.

Alija jutās likteņa piesmieta, tāpat kā Muad'Dibs, taču
viņas ciešanas šķita mazāk glorificētas.


Es parasti šādas grāmatas, kurās ir tik daudz vardarbības, nelasu.
Taču, tā kā es pats rakstu sci-fi stāstus, klasiku zināt vajag.

Paldies cilvēkam, kas grāmatu ieteica.