Krievijas klišejas
Mana dzīve pēdējā laikā sastāv no vienīgām filmu klišejām - mainās tikai žanri. Nu lūk, Krievijas ceļojums bija parafrāze par padomju kino zelta laikmetu.
Tā kā man patiešām ir slinkums rakstīt garu, literāru pārstāstu, tad rīkošos klasisko medicīnas fakultātes eksāmenu stilā un veikšu filmcienīgo momentu/vietu/cilvēku uzskaitījumu. Pirms tam tikai piebildīšu, ka visai bieži man pašai šķita, ka šis jau nu ir pārāk ļoti klišeja, lai būtu patiesība, bet,nē, Krievijā viss ir neticami, bet tomēr pa īstam.
- celšanās katru rītu plkst. pussešos, lai izslauktu kazas. Turklāt celšanās, jo ļoti skaļi dzied ne modinātājs, bet gailis
- svaigi pļautas zāles smarža (pati pļāvu)
- kaimiņiene, kas atnāk brokastīs (protams-ar lieko svaru, baltu lakatiņu galvā un zelta auskariem ausīs- tā taču piedienas klasiskām kaimiņienēm), un lūdz, lai viņai atved no pilsētas 10 gab. vistas kotletes, kas maksā 125 rbļ./kg.
- nesaprastais inteliģents, kas 80tajos piedalījies rekordcienīgā ģeoloģiskā ekspedīcijā, bet tagad ir pārcēlies uz laukiem (un, protams, ir tik ļoti nesaprasts un tik ļoti inteliģents, ka atrodas konstantā reibuma stāvoklī)
- kolektīva iešana uz mežu mellenēs
- piedalīšanās īstā siena talkā
- kautrīgs kaimiņu puisis vārdā Dima, kas atnāk palīgā sakraut sienu un tad pieticīgi pajautā, vai drīkst paskatīties, kā Jūs (meitenes) peldaties prudkā*?
- staigāšana autentiskās 70to gadu kleitās
- smilšainas zemenes tieši no dobes (neierobežotā daudzumā)
- ikvakara sēdēšana pie patvārī vārītas tējas ar tērzēšanu par lauksaimniecību un nedaudz arī par mīlestību
- saruna tuvējās pilsētiņas pieticīgajā pārtikas veikalā:
Es: Cik maksā šis saldējums?
Pārdevēja: Šo saldējumu mēs nepārdodam?
Es: Kāpēc?
Pārdevēja: Jo tam nav pielikta cena.
- tomēr visbanālākais un arī visskaistākais moments bija tas, kad naktī tikko iznākusi no pirts pilnīgi kaila peldējos aukstā ūdenī, spīdēja mēness,un virs blakus esošā meža lidoja pūces. Tajā brīdī nodomāju, ka vēl vairāk būt Krievijā vienkārši nav iespējams.

Lūk tā.
Vēl tikai palielīšos, ka man Krievijā piedāvāja darbu - vietējā tirgū par baltmaizes kukulīšu pārdevēju no furgoniņa. Un tā sieviete bija tiešām apbēdināta, kad uzzināja, ka esmu no Rīgas.

*prudka=kaut kas starp dīķi un lielu peļķi
P.S. Varu pastāstīt arī to, ka robežsargi nepārbaudīja nevienu no manu biedru mugursomām, toties visos kontrolpunktos vēlējās zināt, kas atrodas manā retro čemodānā, ko toreiz atradu Sandras pagalmā.