riits' Journal

6:55am: es un ciba
Dažreiz mani kaut kas tomēr spēj nokaitināt, bet tā kā esmu no cilvēkiem, kas nemēdz izrādīt/izteikt, ka ir dusmīgi, tad parasti piekopju 2 veida risinājumus - 1)apspiežu emocijas un pati sev iestāstu, ka neesmu dusmīga (tiešām izdodas), 2)lai nebūtu ne jādusmojas, ne jānodarbojas ar pašsuģestiju, izslēdzu kaitinājuma objektu ārā no sava redzes lauka.
Un tieši otro variantu es gandrīz 3 mēnešus piekopu ar sc. Vienk.man ļoti nepatīk, ja reālajā dzīvē pilnīgi normāli, ļoti patīkmi cilvēki (ar dabiskām vēlmēm, vājībām un uzvedību), ar kuriem man patiešām patīk komunicēt, sc kaut kādā nesaprotamā veidā pārtop personās no sērijas akcikesmusarežģīts(biežāk raksturīgs zēniem) vai akcikesmukruta(biežāk raksturīgs meitenēm).
Bet vēl viena mana īpašība ir emociju nenoturīgums, tāpēc uzzinājusi, ka sc pievienojies jauns eksakti izglītojies lietotājs,nespēju neatgriezties.

4:42pm: Atmiņu stāsts
Mana krustmāte pirms 30 gadiem bija hipijs. Viņai bija attiecības ar kādu literātu. Viņi dzīvoja pamestā bākā, mīlējās, lasīja dzeju un ēda zāli.

6:53pm: Tarkovskis versus Andersens
Mana dzīve no filmu klišejām sāk pāriet pasaku klišejās.Šorīt pamodos un sapratu, ka visu nakti esmu gulējusi uz zirņa.

12:02am: Krievijas klišejas
Mana dzīve pēdējā laikā sastāv no vienīgām filmu klišejām - mainās tikai žanri. Nu lūk, Krievijas ceļojums bija parafrāze par padomju kino zelta laikmetu.
Tā kā man patiešām ir slinkums rakstīt garu, literāru pārstāstu, tad rīkošos klasisko medicīnas fakultātes eksāmenu stilā un veikšu filmcienīgo momentu/vietu/cilvēku uzskaitījumu. Pirms tam tikai piebildīšu, ka visai bieži man pašai šķita, ka šis jau nu ir pārāk ļoti klišeja, lai būtu patiesība, bet,nē, Krievijā viss ir neticami, bet tomēr pa īstam.
- celšanās katru rītu plkst. pussešos, lai izslauktu kazas. Turklāt celšanās, jo ļoti skaļi dzied ne modinātājs, bet gailis
- svaigi pļautas zāles smarža (pati pļāvu)
- kaimiņiene, kas atnāk brokastīs (protams-ar lieko svaru, baltu lakatiņu galvā un zelta auskariem ausīs- tā taču piedienas klasiskām kaimiņienēm), un lūdz, lai viņai atved no pilsētas 10 gab. vistas kotletes, kas maksā 125 rbļ./kg.
- nesaprastais inteliģents, kas 80tajos piedalījies rekordcienīgā ģeoloģiskā ekspedīcijā, bet tagad ir pārcēlies uz laukiem (un, protams, ir tik ļoti nesaprasts un tik ļoti inteliģents, ka atrodas konstantā reibuma stāvoklī)
- kolektīva iešana uz mežu mellenēs
- piedalīšanās īstā siena talkā
- kautrīgs kaimiņu puisis vārdā Dima, kas atnāk palīgā sakraut sienu un tad pieticīgi pajautā, vai drīkst paskatīties, kā Jūs (meitenes) peldaties prudkā*?
- staigāšana autentiskās 70to gadu kleitās
- smilšainas zemenes tieši no dobes (neierobežotā daudzumā)
- ikvakara sēdēšana pie patvārī vārītas tējas ar tērzēšanu par lauksaimniecību un nedaudz arī par mīlestību
- saruna tuvējās pilsētiņas pieticīgajā pārtikas veikalā:
Es: Cik maksā šis saldējums?
Pārdevēja: Šo saldējumu mēs nepārdodam?
Es: Kāpēc?
Pārdevēja: Jo tam nav pielikta cena.
- tomēr visbanālākais un arī visskaistākais moments bija tas, kad naktī tikko iznākusi no pirts pilnīgi kaila peldējos aukstā ūdenī, spīdēja mēness,un virs blakus esošā meža lidoja pūces. Tajā brīdī nodomāju, ka vēl vairāk būt Krievijā vienkārši nav iespējams.

Lūk tā.
Vēl tikai palielīšos, ka man Krievijā piedāvāja darbu - vietējā tirgū par baltmaizes kukulīšu pārdevēju no furgoniņa. Un tā sieviete bija tiešām apbēdināta, kad uzzināja, ka esmu no Rīgas.

*prudka=kaut kas starp dīķi un lielu peļķi
P.S. Varu pastāstīt arī to, ka robežsargi nepārbaudīja nevienu no manu biedru mugursomām, toties visos kontrolpunktos vēlējās zināt, kas atrodas manā retro čemodānā, ko toreiz atradu Sandras pagalmā.

8:50pm: plāni-pajukuši plāni-Krievijas ekspektācijas
Rīt no rīta plkst.7.35 atiet vilciens uz Krieviju.
Mans plāns vēl šorīt bija apm. šāds - plkst.17.00 beigt darbu, apmeklēt aptieku un nopirkt pirmās nepieciešamības medikamentus ( man paredzēts savvaļas, nevis lielpilsētas ceļojums), apmeklēt pārtikas veikalu un iegādāties dažas pirmās nepieciešamības ēdamlietas. Plkst. vēlākais 19.00 būt mājās, izmazgāt matus, perfekti noepilēt kājas (tik ļoti savvaļas šis ceļojums tomēr nebūs), mierīgi sakravāt somu, labi izgulēties un plkst.7.00 būt stacijā.
Mans plāns šobrīd ( labākajā gadījumā} izskatās šāds - plkst.4os vai vēlāk beidzot beigt darbu, totālā pagurumā skriet mājās, cerot, ka nekļūšu par upuri Miera vai Matīsa ielas kriminālajām aprindām, varbūt izmazgāt matus, nospļauties par tām kājām, kaut ko samest somā, nopūsties par to, ka tuvumā nav nevienas diennakts aptiekas un cerēt, ka Krievijā varbūt tomēr nebūs dzīvību apdraudošu situāciju, samierināties ar diennakts veikala "Gardums" pārtikas piedāvājumu, stacijā ierasties apm.7.30 un pēdējā brīdī ielekt vilcienā.
Un, jā, ekspektācijas ir lielas. Varbūt tas ir dēļ tā, ka dodos uz diezgan lielu nekurieni. Un nekurienes mani vienmēr ir valdzinājušas.

3:22pm: Šoreiz nopietni.