Vakar, ieraugot, ka manis iecerētais krēslinieks ij netaisās darboties, bet kustīguma pazīmes izrāda vien manis nīstais enkurs, ar kuru pirms krietna laika netiku tālāk par 15 m, kalns arī likās tāds pastāvs priekš pirmās sezonas reizes, un tās bailes, bailes no izmisuma, kas mani pārņems, kad kauna pilnu seju, pēc 5 reizes četrāpus izlekšanas no pacēlāja trases, kur būšu vairāk vai mazāk mākslinieciski apgāzusies, es stāvēju un domāju - nu kāda velna pēc man vajag braukt ar to dēli, priekš kam vajag sevi mocīt - nu, ir bailes no augstuma, esmu neveiklības iemiesojums, tad kāpēc vajag sev mēģināt pierādīt ko citu.
Izlūdzies palīdzību uztikšanai augšā, tomēr nesaskaņotas darbības rezultātā kalnā doties biju spiesta skaistā divvientulībā ar enkuru, kurš no baisā nezvēra pa šiem gadiem bija pārvērties par maigu un mierīgu jēriņu - nezinu, trases sakopšanas rezultātā vai manu iemaņu pieaugšanas rezultātā.

Droši vien man tā ietu jebkurā citā jomā, ja vien piespiestu sevi darīt un mēģināt.

Manā krāsu paletē melnais ir sagadījies ļoti sulīgs, tāpēc arī vellu mālēt man sanāk tik mellu.

Katrā ziņā tagad saprotu, kāpēc man patīk braukt ar dēli. Tas gan nenozīmē, ka nākamo reizi es par to būšu tikpat pārliecināta.