Un vēl man jājūtas vainīgam visas pasaules priekšā par to, kā dzīvoju. Jāmelo vieniem, jāmelo otriem, jātaisnojas trešajiem. Jo visam taču vajag būt tā kā vajag - tajā vecumā mācās, tad sāk strādāt, tad precās, tad dzemdē un audzina bērnus - viss pa punktiem un sakārtots. Un, kad nu esi izbiris no šīs stingri noteiktās dzīveskārtības, tad katrs uzskata par savu pienākumu kaut ko teikt šajā sakarā, un nu tik taisnojies, taisnojies, taisnojies.
Jā, esmu nobumbulējis daudz laika, bet man patīk bumbulēt. Un man negribas taisnoties, kāpēc man nav garlaicīgi bumbulēties.
Jā, biju uzstādījis sev mērķi, kurš nedevās rokās, bet labi vien bija, jo tas tomēr nebija mans mēķis. Negribu justies neviena priekšā vainīgs ne par to, ka nesasniedzu, ne par to, ka biju uzdomājies to, ko nevajadzēja uzdomāties.
Pašlaik jūtos izsists no sliedēm, bez plāniem un mērķiem? Man tāpat sūdīgi, no taisnošanās un kārtējo reizi sev un citiem apstiprinot, ka mērķa nav, kļūst vēl sūdīgāk.
Jā, es neko sev nevaru atļauties un velti tērēju laiku.
Bet.
Strādājot tur, kur strādāju, es vēl vairāk iztērēju laiku un tāpat par to sūdiņu ne aldziņu tāpat neko nevarēju atļauties. Un, ja es tur būtu palikusi, es tāpat nevarētu atļauties pat iet uz studiju, jo es pat studijmaksu tur nevarētu nopelnīt.
Toties visi būtu apmierināti.
Vienīgais attaisnojošais iemesls izkrist no darba aprites visu acīs laikam ir bērna audzināšana. Tad nu visi būtu mierīgi un apmierināti.