Ienāc pie manis viena taada man "draudzene". Nu tikai viena gan tāda "draudzene" man ir, un tas ir labi. :))

Nu ienāca, ar plašu žestu izvilka no somas kaut kādu flakoniņu, eleganti to vicināja kādu labu laiku, un lepni paziņoja, ka viņai ir astma. Nu, vipār jau es to zināju, man tas jau tiek ne pirmo reizi no viņas pašas mutes paziņots. :)))

Un tad man tika stāstīts, cik tas ir šausmīgi, un ka viņai ir astma, un cik tas viss maksā, un kā viņa domā, kā to ir dabūjusi, utt. Un es sēdēju, un vēl uzdevu uzvedinošus jautājumus, un smaidīju, un domāju: "Meitenīt, tev piestāv šī slimība!! Redz, ar kādu sajūsmu tu par to stāsti!! Redz, tev ir flakoninjs, ar ko vicināties!! Tu tacu esi tādā sajūsmā no šis "nelaimes"!! Tev ir par ko ar mani runāt, pie kam par SEVI!! Apsveicu!!"

Un kad tas viss bija izstāstīts, viņa sēdēja un skumji skatījās uz mani, un teica, ka nu viņai ir jāiet. Un es neko neteicu.