ak jaa
aizmirsu izteikties par darbu. par to kas saakaas shobriid. ka es laikam
nemaaku darbu izteikti nodaliit no briivaa laika. pie kam briivaa laika
attieciigi kljuust aizvien mazaak. man liekas, ka manis vairs nav. es dziivoju
kaut kaadaa savaadaa matricaa kuraa vairs patiesiibaa nekam nav noziimes.
un iluuzijas attieciigi atmirst viena peec otras. atmirst sapnji par to kaa buutu
ja buutu. un kaa jau teicu reiz senlaikos - cilveeki kas nesapnjo ir mirushi. gruuti
piespiest sevi sapnjot. jau tagad. kas buus veelaak?

starp citu no darba atteikties ir gruuti. tas mani ir jau ievilcis. zinu, ka freedoms naak tikai tad, kad nav ko luuzot. bet man liekas, ka es vislaik apzinaati esmu gaajis uz kaut kaa sasniegshanu. un laiku pa laikam pienaak kritiskie briizhi, kad key lieta par ko padomaat ir - vai tas ir tieshaam tas, kas jaadara? vai gadiijumaa nav taa, ka es tagad es savaa praataa brienu aaraa no mezha, bet matricaa es patiesiibaa brienu uz mezha vidu. un peec tam izraapties aaraa var arii nepietikt speeka.

nav pamata liiksmiibai