Ka nav, ta' nav kazai piena...

Es dažreiz mēģinu noķert pati savas domas, kad viņas ir aizklīdušas pārāk tālu un pārāk nepareizos virzienos, dažkārt vienkārši zūd kontrole pār to, ko es domāju, un tas notiek visnotaļ skaidrā prātā, es zvalstu kādu pavedienu savā galvā tik ilgi, kamēr rodas absolūti bezjēdzīgu faktu virknējums.

Redzēju sapnī savu istabu pilnu ar kompīšiem, kādi 25 gabali, visiem zili ekrāni un visi caurmērā vienādi, bet es, cimperlīgā knīpa, nevaru vien izvēlēties pie kura piesēsties. Un pat tad, ja beidzot izšķirtos par optimālāko no variantiem, ilgi sēdēt nenāktos, es kautkā ilgstoši nesatieku ar tādām skaitļošnas ierīcēm, mūždien kautkas samisējas, inficējas, izdziest vai, nedod Dievs, uzsprāgst gaisā. Es jau mēģināju šīs nedēļas laikā, bet nav iespējams ar varu sevi piespiest iemīlēties... nu nav iespējams.

Liaks tāds visai pelēcīgs, novilcies drūms, sēžu mājās, saudzējot savu neganti sāpošo kaklu un cenšos izvairīties no pasēdēšanām krodziņos, kafejnīcās un tējnīcās, kad mana mute pavisam noteikti nespēj turēties ciet un ar grūtībām atturos dziedāt līdzi savām iemīļotajām kompozīcijām. Suņa dzīve. Tomēr aizraujoša.