vēmiens griež sirdi [c] "latviešu ārste", 1768.g.

varētu rakstīt par kaitinošo kaitināšanas momentā.
šobrīd, piemēram, kaitina vēlme ar kādu sanaidoties, saiet ragos, pamētāt dzirksteles. ā, bet vienlaicīgi arī patīk, ļoti tīra, dzidra un spēcīga vēlme. m., dabiski, neder, es mājās gaisu nemaitāju. bet tas no neizlietotā, nosēdētā spēka darbdienas beigās.
no rītiem ļoti mēdz kaitināt radio lāgas melnā humora tops, visi tie joki, ko cilvēki domā un iesūta. parasti ap to brīdi eju dušā un dzīvokļa īpatnību dēļ radio dzirdu visnotaļ lieliski. tāpēc nākas ļoti skaļi domāt vai dungot, vai liet ūdeni ausīs. savādāk ieklausīšos, un atkal sāks likties, ka iesūtītājiem dzīve pagalam skumja, un skumji kļūs arī man.

rīt, tas ir, šodien, uzvilkšu zilas zeķes un izmazgāšu logus, un pārmetīšu pār plecu imagināro bizi, un iesiešu astē pušķi, un varbūt pat tikšu galā ar aktuālo vēlmi neiesaistīties_nekur.