Senāk, kad man pašam vēl bija diezgan daudz neapjaustu un attiecīgi nerisinātu psiholoģisku problēmu, man bija baigi lielās empātijas rezerves pret cilvēkiem, kuri arī bija diezgan neapzināti par savām personības/realitātes uztveres un interpretācijas problēmām. Es tolerēju gan draugu ar izteikti izvairīgu piesaistes modeli, gan pāris citus, kuriem vainīgi vienmēr bija ārēji apstākļi, citi cilvēki, netaisnīgā pagātne un kuriem ļoti patika to uz repeat atkārtot, tikai pamainot sūdzību tēmas. Tā kā man pašam bija lielas grūtības vispār apjēgt savu robežu trūkumu un savas neveselīgās tendences attiecību veidošanā un uzturēšanā, es tajā visā piedalījos un attiecīgi, protams, to baroju. Fakit, cik labi ir piefiksēt, ka esmu mainījies. Darbs nekad nebeidzas, bet daudzkas par sevi ir apjēgts, ir palielinājusies cieņa pret sevi un savu laiku/resursiem. Tagad ir tā, ka es jau ar lielāku uzticēšanos sev spēju piefiksēt, kad esmu nonācis saskarsmē ar cilvēku, kurš apzināti vai neapzināti (nav mana darīšana) komunikāciju cenšas izmantot (manipulēt) šo te savu caurumu lāpīšanai; sajūtu, kā mani trigerē, piemēram, izvairīgie tipi, tāpēc varu novilkt sev robežu, distancēties, pieņemt šo informāciju kā valīdu. Tāda mana keiterošana otra neirozei, iesaistīšanās tā saucamajā drāmas trīsstūrī mani neinteresē, bet zinu, ka ar šo arī turpmāk būs jābūt uzmanīgam un redzīgam, jo tur, protams, kaut kādās situācijās var nonākt. Ir jau joprojām dzīvē kaut kādas vēsturiskās vai radniecīgās attiecības, par kurām es līdz galam nesaprotu, kāpēc man tās rada tādu fona diskomfortu, vai, pareizāk, kaut ko saprotu, kaut ko nē. Bet kopumā tāds ir šis pārvērtēšanas un pārmaiņu laiks, kas nebūt nav īss, bet galvenais, ka ir.