vakardien nebija uzdevumu. jauks, ne pārāk vēss, saulains rīts. nolēmu aizvilkties līdz Skultes pludmalei, salasīt kādus akmeņus ziedojumam. akmeņus salasīju, bet daudz par daudz - soma smaga. nekas, visa diena vēl priekšā, līdz stacijai tikšu un tad jau easy, bet sāk arvien vairāk līt lietus auksts. drīz vien es viss jau izmircis, nosalis, noguris un nez kāpēc jūtos piedzēries (daži ali tikai). dažu stundu laikā jutos kā pirmajās klaiņošanas dienās un sapratu - šie akmeņi man ir par smagu, nav tas ziedojums man nesams. atstāju ceļmalā un maldījos pa Skultes apkaimi (vadātājs ir reāls) līdz vakarā attapos stacijā.

pa ceļam līdz hatam saulkrastos, tumšā šosejas posmā apstājos atliet. kilometru uz priekšu neredzu nevienu mašīnu (jau vēls bija). kā es aizslēdzu reiferi, man blakus piestāj mentu busiņš (reāli materializējās no nekā, nevarēja viņi tik ātri atripot) un uzdāvināja atstarotāju, ieteica padomāt par apģērbu.