sapnis
Bija vēls rudens un vakars. Visi apkārt gatavojās sezoniālajiem svētkiem. Nebūtu atcerējies, ka prezidents zatlers ir dzīvoklī, ja man nevajadzētu pārbaudīt vienu lietu tajā istabā, kur prezidents zatlers lasa dokumentu, kam jābūt nolasītam. Jā, viņš tur bija viens. Dokumentā bija citāti, bet drošs es neesmu par to. Apsēdos klausītities. Citā istabā bija bērna ratiņi, tajos gulēja, iespējams, zīdainis. Centos ielūkoties - bija tumšs. Zatlers tad tika uzaicināts savu padarīšanu turpināt lielajā istabā. Pa vidu starp ciemiņiem, tad viņš turpināja, bet tā cienīgi, pat teiktu mīļi. Mani vecāki bija kaili - "katrs svētkus svin pa savam" -, neviens gan neiebilda, tikai, varbūt man gribējās vai arī tā patiešām bija, zatlers nedaudz bet pietiekami pacēla pārsteiguma uzaci. Un vēl pa visa sapņa laiku bija iekšēja cīņa par to vai iet vai neiet uz prāta vētras koncertu. Bet nevis uz to-lāzeršovu-trakojošo-pūļu prāta vētru, bet mierīigo, tā teikt, kluso.