Džūna Kārtere
Labdien, mīļo dienasgrāmatiņ.
Ja Tu zinātu, kā man Tevis pietrūka. Zinu, ka sen neesmu viesojusies, tomēr biju pārāk aizņemta pati ar sevi. Es zinu, ka arī tagad man pienāktos darīt tieši to pašu, bet es kategoriski atsaku savai personai atgūt to miegu, kuru man nozagušas pēdējās trīs naktis un dienas.
Tagad klausos baltās strīpas un aplūkoju savas rētas. Dīvaini, ka abu roku rādītājpirkstiem ir aizlūzuši nagi. Deividam Bovijam reiz aizlūza stikla acs, tādēļ erudīcijas spēlē Fokuss, atbildot apstiprinoši uz jautājumu, vai viņam tāda ir, nesaņem punktu.
Man jāatzīstas, ka arī es piedalījos šeit plaši aprunātajā baļļukā ar skūpstiem. Jāsaka godīgi, ka šoreiz arī mana atmiņa ir konkrēta krāpēja, bet ar tiem rēcīgajiem stāstiem, ko saka priekšā citi un redzes atmiņa, negribu dalīties. Izčakarēšu Riņķīti tagad -
Viņš iebrauca mīnusos ar seksu. To var izdarīt, aizejot gulēt ar vienu prezervatīvu, bet pamostoties ar diviem. Vēji ir strauji kā tavi glāsti.
Vēl gribēju pastāstīt par savu draudzeni Agnesi Tomiņu, kura ir bijusi skolēnu pašpārvaldes prezidente, vēlas būt arhitekte un pat Vecāķos jūtas kā laukos. Tādēļ citi viņu sauc par Rīgu. Agnese Tomiņa ir vienīgā draudzene, kura sestdienas rītā atsaucas uz aicinājumu aizvest pāris keksus uz Saulkrastu sporta spēlēm, skaidri apzinoties, ka Saulkrastu atrašanās vieta visiem ir tumša bilde. Man Saulkrasti tā arī palika tumša bilde, jo vēlāk pienāca nakts, kā jau tam pienākas notikt.
Tagad dabūšu gatavu vienu eseju par latviešiem, apēdīšu pāris dienas vecus redīsu salātus ar biezpienu un aizsūtīšu draugu portālā četras vēstules.
NEVIENS NENOMIRST NEVAINIIGS - DZIVE VISUS IZDRAZH.